Viss jāizdara līdz Jāņiem, jo pēc tam jau visi prom, – rakstot par šo latviešu kultūras fenomenu, tā lielo ietekmi uz mūsu laika organizēšanu uzsvērusi Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves vadošā pētniece Sanita Reinsone, plašākai sabiedrībai visupirms pazīstama kā nacionālās pretošanās cīņu dalībnieču autobiogrāfisko stāstu grāmatas Meža meitas (2015) autore (par kuru pati teikusi, ka šī grāmata viņai ļāvusi skaidri saprast, cik daudz mums šodien ir dots), bet viņa ir arī Latviešu folkloras krātuves Autobiogrāfiju krājuma izveidotāja. Nākamgad folkloras krātuvei simt gadu apkārt, un SestDienai Reinsone stāsta ne tikai par Jāņiem, bet arī par to, ko būtu vēlams izdarīt pēc tiem, līdz krātuves jubilejai, un kā šai lietā var palīdzēt ikviens, kas runā latviski. Reinsone pati tikmēr raksta un uz gada beigām sola savu otro bērnu grāmatu Draugi un kaimiņi, vēstījumu par pagājušā gadsimta 90. gadiem.
Vai Jāņi tiešām ir tikai latviešu fenomens?
Igauņi teiks "mēs arī svinam", lietuvieši arī, bet…
Jūs agrāk esat dzīvojusi Ziemeļvidzemē, tuvu Igaunijai. Kā tad īsti igauņiem ir ar Jāņu svinēšanu?
Svin, bet viņiem aizvien ir pārsteigums, cik pie mums tas ir nopietni. Mums tas tiešām ir fenomens, drīzāk tava nesvinēšana izraisīs sašutumu nekā greznas svinības pārsteigumu.
Kā mums Jāņu fenomens ir izveidojies?
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 22.-29. jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!