Pērn iznāca Vādona trešais dzejoļu krājums Klusuma forma, tagad viņa angliski rakstīto monogrāfiju Dzejas tulkošanas lingvistiskie un translatoloģiskie aspekti. Josifa Brodska teksti krievu, angļu un latviešu valodā (Linguistic and Translatological Aspects of Poetry Translation. Joseph Brodsky’s Texts in Russian, English and Latvian) izdevusi starptautiska akadēmiskā izdevniecība Peter Lang. Brodskim šogad būtu astoņdesmit. Lingvistisku un tulkojumzinātnisku grāmatu ne tikai par Brodska daiļradi, bet arī par dzejas tulkošanu kopumā Latvijā līdz šim tikpat kā nav bijis.
Kāpēc sāki rakstīt pantus?
Tas bija tik sen, ka maz ko atceros... Patiesībā paši pirmie tekstiņi, no kuriem gan neviens nav saglabājies, lai gan parasti visu saglabāju, bija jau atmodas laikā – rakstīju patriotiskus dzejolīšus. Man bija mikroskopisks pelēks blociņš, rakstīju tajā, un tas blociņš laikam ir tieši vienīgā lieta, kas man ir pazudusi.
Vispār kaut ko rakstīt sāku augstskolas pirmajā kursā sesiju laikā. Laikam jau iemesli bija tradicionālie: emocionālie stāvokļi, iemīlēšanās... Valodas studijās sesija ir diezgan labs brīdis – ja priekšmetu zini, ir daudz brīva laika. Tad uzrakstīju pat pa diviem trim tekstiem dienā. Tas bija nejēdzīgi, bet bija arī tāds laiks.
Kaut ko nopietnāku sāku rakstīt ap to laiku, kad gāju Literārajā akadēmijā un piebraukāju pie Pētera Brūvera viņa Līčos. Aizsūtīju viņam savus tekstus, viņš atbildēja, ka tā nav telefona saruna, un es sāku pie viņa ciemoties. Tādas sarunas, kādas mums ar Brūveri bija toreiz, man nekad dzīvē vairs nav bijušas! Tā bija arī personības skola, jo Brūverim reizēm garastāvokļi bija visādi, bet, no otras puses, izrunājām daudzas labas un nopietnas lietas. Pēters, ja tā var teikt, tiešām bija dzejnieks cauruncauri. Gan uzspēlēja, gan palasīja, gan paraudāja – viss bija.
Tev ir iznākušas trīs dzejas grāmatas. Ko mūsdienu virtuālajā laikmetā, kad visu uzrakstīto uzreiz var palaist tīklā, nozīmē drukāta dzejoļu grāmata?
Es uzaugu pie papīra grāmatām. Man patīk grāmatu paņemt rokā. Literatūru, it īpaši dzeju, es nevaru lasīt datorā, esmu pārliecināts, ka ekrānā teksts tiek uztverts pavisam citādi. Var jau būt, ka jaunajiem tas šķitīs normāli, bet man, kamēr neturu rokās savu grāmatu, šķiet, ka tās nav, lai gan datorā tā sen jau eksistē.
Tev ir poētiski pietiekami ietilpīgs uzvārds Veckrācis. Kāpēc ņēmi pseidonīmu?
Pseidonīmu izvēlējos tāpēc, ka pirmos dzejolīšus publicēju Delfu sadaļā Esplanāde, kur publicējās visādi amatieri, es arī tāds pats. Tā kā tajā laikā strādāju valsts iestādē, man nebija vēlmes, lai tur kāds to pamana. Pēc tam tas aizgāja inerces pēc.
Kāpēc mans pseidonīms ir Vādons? To pagaidām nevienam nestāstu, lai gan nejauši tas nav radies.
Kā no patriotiskas dzejas nonāci līdz savam pašreizējam stilam?
Tagad patriotisms izpaužas citādi, kā būšana valodas brīnumā. Dzejas rakursā man ne mazākajā mērā nav aktuāls patriotisma elements. Bet man patīk latviešu valoda, tas valodas brīnums: katru dienu lasi vai klausies, kā cilvēki pasaka vienu, saprot kaut ko citu, un abi viens par otru tiek skaidrībā.
Kas attiecas uz manu stilu, neesmu to speciāli izstrādājis. Katrā ziņā mans mērķis nav runāt par valodas robežām, kas man norādīts dažā recenzijā, mans mērķis ir runāt par to, cik bezgalīgi daudz valodā var izdarīt. Pateikt nepasakāmo – tā drīzāk ir nevis valodas robeža, bet eksistenciālā robeža, tas, ka eksistenci mēs līdz galam nevaram fiksēt, izprast un verbalizēt.
Ko eksistenciālā aspektā nozīmē būt poētam? Likt uz svariem pretī savu likteni?
Piekrītu Amandas Aizpurietes teiktajam, ka katram dzejniekam ir kāds likteņa aspekts, kas to ir ietekmējis. Par dzejnieku nejauši nekļūst. Ja arī man liekas, ka tā ir bijusi nejaušība, tad, ieskatoties sava skapja skeletiņos, varu ieraudzīt kopsakarības, kuru dēļ nonācu pie tā, ka man gribējās kaut ko izteikt un izrunāt tekstā. Lai gan literatūra, protams, nav autobiogrāfija, mākslā viens no ieguvumiem ir iespēja strādāt arī ar to, kas ar mums pašiem nav noticis. Arī valoda šajā ziņā ir fenomenāla, tajā varam runāt par lietām, kas nav mūsu, par ļoti seniem notikumiem.
Knuts Skujenieks šādā sakarā reiz izteicās par jauno dzejnieču problēmu: ir tikai godīgi, ka viņas raksta par savu pieredzi, bet lieta tāda, ka viņu pieredzes ir vienādas... Ar atskaņām nemaz neraksti?
Gandrīz nemaz.
Kāpēc?
Man formas ziņā nav tādas nostājas, ka nerakstīšu ar atskaņām. Drīzāk tā ir sajūta, ka, lai šodien latviešu valodā rakstītu ar atskaņām, ir jābūt tiešām ģeniālam, jābūt ļoti spēcīgam dzejniekam, lai rakstīšana ar atskaņām neklabētu Turklāt latviešu valoda atskaņām nav pārāk piemērota.
Projektu aspektā raugoties, vai konjunktūra latviešu literatūrā ir?
Pat ļoti spēcīga. Tās saitītes ar mehānismiem, kuros saskatām kādus savus labumus un tad attiecīgi rīkojamies, veidojam grupējumus – to es redzu, un tas man literārajā vidē traucē. Lai gan grupējumi vienmēr ir bijuši. Mani mulsina grupējumu savstarpējā rīvēšanās Latvijas literārajā vidē, nevis daudzveidības pieņemšana.
Senāk mākslinieki pat kāvās, kā Kārlis Zāle esot saķēries ar Majakovski.
Jā, bet senāk tas, šķiet, bija vairāk māksliniecisko pieeju līmenī, ne personiskā.
Mana pieredze rāda, ka parasti, jo labāks poēts, jo neciešamāks cilvēks. Pretēji gadījumi, kā Uldis Bērziņš, Jānis Rokpelnis, Klāvs Elsbergs, ir drīzāk izņēmumi.
Vispār es rakstnieku vidē nekad neesmu īpaši čupojies. Gan Ventspils faktors, gan tas, ka pirmajās saskarsmes reizēs jauno dzejnieku pulkā nesajutos savējais.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 31. janvāra -6. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
prokurors Vioriks