Pilni krūmi iespēju. Saruna ar Māri Olti

Ne viens vien, skatoties un klausoties Māra Oltes (1968) makšķerēšanas, ceļojumu un citus raidījumus, vēlētos dzīvot tādu pašu dzīvi dabā, kādu rāda savulaik par zivju advokātu dēvētais ihtiologs un žurnālists. Jau šoruden Olte pavisam konkrēti mācīs zinības, kas noder ceļā uz šādu dzīvi: Lejaslīgatnes skaistās vidusskolas izglītības projektā (kopā ar Alisi Koļesņikovu, kuras sadaļa būs viesmīlība) viņš piedāvās fakultatīvi apgūt nākotnes profesiju – vides pārmaiņu speciālista iemaņas. Jaunāki palikt, lai tiktu Oltes skolā, mēs nevaram, bet uzzināt, ko tur iegūs citi, gan varam. Tāpēc SestDiena devās uz Ērgļiem (kur bijušās dzelzceļa stacijas mājā ērglēnietis Olte saimnieko jau piecus gadus, pārveidodams to par tūrisma štābu), lai viņu izvaicātu, kas Lejaslīgatnē (kur ir arī jaunākais zivju ceļš Latvijā) notiks 1. septembrī un kādas pārmaiņas vidē un cilvēku attieksmē pret to viņš ir pamanījis.

Cik gadu tu atkal esi ērglēnietis?

Atgriezos pirms 11 gadiem un nokļuvu citā karaļvalstī nekā tā, no kuras biju aizbraucis.

Kas bija cits – laiki, cilvēki?

Cilvēks ir kā instruments – viņu var spēlēt tā vai šitā, var ļaut viņam pašam spēlēt, viņš var spēlēties un arī paspēlēt. Sliktākais ir tas, ka cilvēks ir baigi fleksibls, paskatās, kādi vēji pūš, un tā arī darās. Ērgļos mani visvairāk uztrauc, ka viss iet uz kaut kādu noturēšanu: neko negribēt, nekur neiesaistīties, jo tādi laiki… Tas vienkārši rauj skudriņas augšā, nav godīgi, ja cilvēks, kurš dzīvo vienā no visskaistākajām vietām Latvijā, jūtas tā kā pamests, nevienam nevajadzīgs un nelaimīgs. Patiesībā te pilni krūmi iespēju, vienīgā nelaime ir attieksme. Komunisti būtu priecīgi par to, ka mums lauku rajonos ir šāda attieksme pret dzīvi: "Oi, nekā nav…" Tie, kas dara, tie zina, ka ir.

Kad pilsētnieks izbrauc ārpus Rīgas, viņš laukos redz dažādas vietas, gan sakoptas un plaukstošas, gan tiešām pamestas un aizaugušas.

To jau redz ne tikai pilsētnieks. Mums Mālpilī Mergupes krastos bija makšķerēšanas mači, atbrauca alūksnieši. Viņi izbrauca caur Zaubes pusi un pēc tam teica: "Mēs domājām, ka mēs esam Maliena, bet Maliena ir te pie tevis!" Tur tiešām ir tikai izcirtumi, meži un sagruvušas mājas, desmitiem kilometru.

Var jau visādi skatīties. Te, Ērgļos, ir simtais kilometrs. Jābūt tikai darbīgam, tad te viss notiek. Es uz šejieni esmu pārcēlies tāpēc, ka bērni. Bērniem ir jābauda lauku dzīve, tikai pilnīgs muļķis var dzīvot pilsētā ambīciju dēļ.

To tu kategoriski saki?

Pilnīgi noteikti. Kas no bērna var sanākt pilsētā? Nu, kaut kāds ģēnijs varbūt sanāks. Tas ir saistīts ar izglītību. Kam būs derīgs bērns, kurš nemāk iekurināt uguni, kam derīgs bērns, kurš nemāk saprast, kā tikt galā ar kādu problēmu mežā, vai nemāk cirst malku? Tajā brīdī, kad "piezvana" kāda slimība, visas mūsu gudrās gudrības aiziet pa pieskari. Kas būtu, ja slimības rezultātā pazustu internets? Cilvēce vispār pārstātu eksistēt.

Visādu ligu un nelaimju gadījumiem kā otra iespēja ir jāražo cilvēki, kuri ir spējīgi darboties tajā brīdī, kad viss uzkaras. Tā nav nekāda bēdas piesaukšana. Tas ir normāli, mēs esam nākuši no šiem krūmiem.

Ar kādām tiesībām mēs tagad gremdējamies YouTube kanālos, bet nemēģinām saprast, ka savas upes vajadzētu attīrīt? Kanāli ir dažādi, bet upes, manuprāt, ir daudz būtiskākas. Tagad daudzi gudri bazūnē: "Sargāsim jūras zivis!", bet tās pašas organizācijas, kuras ir ar visai asiem zobiem, gadiem ilgi izvairās, piemēram, no cīņas ar latvāņiem! Visi braukā garām latvāņiem, kuri aug ceļmalās, vispirms viens latvānītis, tad trīs, un drīz jau visa mežmala latvāņos. Bet mēs skatāmies uz otru pusi, jo tur varbūt latvāņus neredzēsim. Kāpēc tā?

Ko tu pats latvāņu lietā dari?

Vasaras otrajā pusē braucu ar lāpstu un ķeksi, nocērtu latvāni, uzlieku viņu uz ceļa, lai brauc virsū un neviena sēkla nepaliek. Latvāņiem cilvēki brauc pāri ar prieku!

Tu dabā augi pats vai kāda vadīts un audzināts?

Trauma ar dabu man laikam ir vēsturiska. Nesen māmiņa vēlreiz pārstāstīja, kā tad, kad es jau biju viņas vēderā, tātad pēc kāzām, viņa ar tēvu gājusi durt taimiņus uz Līčupi. Dūra tēvs, bet mamma tika ņemta līdzi, lai nodurtos taimiņus sietu ap vēderu, jo tos jau nedrīkstēja ņemt. Droši vien no turienes kāda informācijas pārnese ir bijusi, un es piedzimu viegli nenormāls (smaida). Tad neko nevar darīt, nenormālība saglabājas, tu sapņo par to, ka nojauksi Daugavas aizsprostus un atdosi upei tādu sajūtu, kādai tai jābūt. Man nav ne mazāko šaubu par to, ka ūdens nes kaut kādu enerģiju, un likteņupi, kas krāc tā, ka ienaidnieks nevar tikt pāri, pārvērst par vannu, kurā mājo lieli sami, ir pilnīgs stulbums.