1991. gadā, kad Mārtiņš Kazāks bija tikko iestājies Latvijas Universitātes ekonomistos, viņa vectēvs, slavens Latvijas laika bokseris Kārlis Kazāks, uz nāves gultas gulēdams, mazdēlam novēlējis: ''Mārtiņ, tev ir laba galva, tev jāmācās Kembridžā.'' Tobrīd Mārtiņš nodomājis, ka vectēvs murgo, bet četrus gadus vēlāk, 1995. gada oktobrī, viņš tiešām bija Kembridžas students.
Pagājušā gada decembrī korupcijā apsūdzētā Ilmāra Rimšēviča vietā Latvijas Banku sāka vadīt pilnīgs viņa pretstats – atšķirībā no vēsā un nepieejamā Rimšēviča Kazāku laba izglītība nav padarījusi augstprātīgu, viņš ir komunikabls un demokrātisks. Bankas reputāciju tajā brīdī, kad Kazāks uzņēmās tās vadīšanu, aptumšoja korupcijas skandāla ēna, savukārt pār Latviju kā zobens karājās iespēja tikt iekļautai starptautiskās naudas atmazgāšanas apkarošanas organizācijas FATF naudas atmazgātāju pelēkajā sarakstā un arī apziņa, ka ekonomikas izaugsme nevar turpināties bezgalīgi. Taču 21. februārī pelēkā saraksta vietā nāca vēsturiski augstākais kredītreitings, par ko valdība priecājās gandrīz tikpat ļoti kā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.
Ko tas – finanšu sistēmas uzraudzības sakārtošana gada laikā – Latvijai prasīja un kādas blaknes nesīs, kā arī ko gaidīt no agri vai vēlu neizbēgamās recesijas, SestDiena noskaidroja sarunā ar jauno Latvijas Bankas prezidentu.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, uzreiz pateiksim Kazāka galveno brīdinājumu: Latviju visvairāk apdraud pieticība un ambīciju trūkums.
Kā jūtaties centrālās bankas prezidenta amatā, vienā no visneatkarīgākajiem amatiem valstī, ko apliecina tas, ka atšķirībā no Valsts prezidenta un premjera jūs varējāt atļauties neizteikties par Misānes lietu?
(Smejas.) Izteikties jau var par visu ko, bet centrālā banka tomēr ir centrālā banka, un bankas joma ir krietni ierobežotāka nekā, piemēram, Valsts prezidenta joma. Nopietni runājot, šis tiešām ir viens no visneatkarīgākajiem amatiem, un tas ir milzīgs pluss valstij. Centrālās bankas prezidentu līdzīgi kā Valsts prezidentu ievēl uz zināmu gadu skaitu, un labā lieta, raugoties no sabiedrības un ekonomikas viedokļa, ir tā, ka atšķirībā, piemēram, no valdības vadītāja, ikdienas politiskās svārstības te tik daudz neietekmē. Līdz ar to ir spēja saglabāt un noturēt tālāku skatu un virzīties uz mērķi. Paturēt tās prioritātes, par kurām zini, ka viena gada laikā tās nesasniegsi, bet varēsi to realizēšanai strādāt piecus gadus. Valstij tas ir ļoti svarīgi, jo ļauj skatīties tālākā termiņā, iet uz tālākiem mērķiem, esot mazāk atkarīgam vai daudzos gadījumos vispār neatkarīgam no politiskās konjunktūras. Ļoti labi, ka valstī tādi amati ir.
Tādā gadījumā politiskais spiediens un konjunktūra gan droši vien izpaužas tāda neatkarīga amata kandidātu izraudzīšanas un ievēlēšanas laikā.
Jebkurš politiķu pieņemts lēmums ir politisks process. Tad ir jautājums, ko tu esi solījis. Es papildus tam, ko esmu teicis publiski, neko solījis neesmu. Mana nostāja: Latvijas Banka ir Latvijas institūcija, kas darbojas visas sabiedrības labā. Mans un manu kolēģu skatījums vienmēr vērsts uz to, kā mēs varam darīt labu Latvijai un ikvienam tās iedzīvotājam. Būt atvērti, ieklausīties un strādāt sabiedrības labā, būt mūsdienīgi savā pasaules redzējumā. Ļoti ceru, ka tas Latvijai palīdzēs kļūt par labāku vietu, kurā dzīvot.
Uz šo amatu gājāt ar pārliecību, ka esat vislabākais no kandidātiem?
Es tādu vērtējumu neizteiktu – labāks vai ne. Ceru, ka mans redzējums politiķiem likās pieņemamāks. Uzticību ļoti augstu novērtēju un tos piecus gadus, kas man šajā amatā atvēlēti, centīšos strādāt tā, lai šo uzticību attaisnotu.
Tā kā esat arī makšķernieks, jautāšu tā: kas, jūsuprāt, bija tas vizulis, ēsma vai muša, kas jūsu piedāvājumā pievilināja politiķus?
Tas būtu jāprasa viņiem. Drīzāk tas nebija kaut kas atsevišķs, bet mans redzējums kopumā: Latvija var sasniegt vairāk! Daudzās jomās mēs esam pārāk pieticīgi. Jā, esam gudri, strādīgi, radoši, dažos brīžos varbūt kašķīgi – kam negadās? Bet šīs īpašības, manuprāt, ļauj Latvijai sasniegt krietni vairāk, nekā mēs līdz šim esam sasnieguši. Būtiski ir nospraust ambīcijas un mērķus tiešām ļoti augstu un uz to arī iet. Man, piemēram, nav pieņemams skats ''ko nu es, lai jau citi...'' Es šajā valstī gribu dzīvot, gribu, lai mani bērni te dzīvo, lai maniem vecākiem, radiem, draugiem un visiem pārējiem te ir labi. Ja mēs katrs par valsti rūpējamies, varam sasniegt krietni, krietni vairāk. Darbu jau var atrast jebkur, bet valsts katram ir tikai viena. Mana valsts ir Latvija. Tāpēc mans pienākums ir darīt visu, lai cilvēki Latvijā dzīvotu pēc iespējas labāk.
Ceru, ka politiķiem tā mana muša varēja būt: ceļam ambīcijas augstu! Izvirzām augstus mērķus, kurus nav viegli sasniegt, bet uz kuriem ir vērts tiekties.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 6.-12. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Tā bija drausmīga cūcība
Finanšu ministrijas dižstulbums
Irlielāmērāticams