Rīga ir gatava. Vēl arvien. Saruna ar grupu Pienvedēja piedzīvojumi

Jānointervē un jāuzraksta par jums vēl pēdējo reizi, pirms vārti aizcērtas, jo tūlīt taču būs gatava Jāņa Žildes grāmata par Pienvedēja piedzīvojumiem (PP) un tajā jābūt iekšā visam, ko par jūsu grupu kādam vajadzētu zināt. Turpmāk atliks tikai paņemt grāmatu, pašķirstīt, atrast vajadzīgās vietas un izkonspektēt. 

Tā saku Sabilē 1994. gadā dzimušās grupas nemainīgajai trijotnei, kad satiekamies pie veikala Mols, kas izrādās mums visiem ģeogrāfiski visērtākais punkts tieši Radiohead solista Toma Jorka piecdesmit pirmās dzimšanas dienas rītā, kas – atšķirībā no iepriekš paustā par intervēšanas bezjēdzību tuvākajā nākotnē – ir pavisam nopietni. Uzreiz pēc mūsu sarunas grupas ģitārists Aldis Lunde (46) steidzas uz lidostu, bet ne tādēļ, lai nokļūtu slavenās angļu grupas dziedātāja svinībās, – lidosta viņam ir ikdienas darbavieta, no kuras Aldis izrāvies uz sarunu, kaut vairāk parasti runā abi pārējie. Aldis ir kā klusējoša enciklopēdija, kas laiku pa laikam iestarpina precīzus nosaukumus, faktus un gadskaitļus, piemēram, palabojot mani, ka Deivida Bovija albums Earthling iznāca 1997., nevis 1994. gadā.

Tā mēs kaislīgi, kā jau normāli mūzikas apsēstie, cits citu papildinot, pārtraucot un smejoties, spriedelējam par muzikālajām tendencēm tagad un deviņdesmitajos gados, kurus PP bundzinieks un reizēm arī dziedātājs Pēteris Lunde (41) atzīmē kā ļoti interesantu laiku, salīdzinājumā ar kuru pašlaik dominējošajā "plastmasas" piedāvājumā daudz retāk iespējams atrast kaut ko iedvesmojošu. Visur tikai hiphops, kurā nenoliedzami arī ir pērles, bet tās jāmeklē. Esam vienisprātis, ka jaunā gadu tūkstoša pirmā desmitgade vēl spēja turēt līdzi iepriekšējai ar svaigām vēsmām, sākoties ar The Strokes un The White Stripes roka revolūcijas atgriešanos (garage rock revival) un, kā piebilst PP līdervokālists un basists Māris Žigats (48), vēl lielāku dīvaiņu līšanu ārā no pagrabiem, bet nupat aizvadītā bijusi salīdzinājumā tukšāka. Jā, jā, jā – droši vien paliekam veci!

Aldis pamanījis, ka atgriezties ar koncertturneju gatavi System of a Down, tātad deviņdesmito gadu vēsmas aktuālas arī citur, ne tikai Latvijā. Un pa skatuvi ar pilnu jaudu visās pasaules malās ņemas pat Pols Makartnijs, tāpēc baumas par to, ka viņš nomainīts ar līdzinieku, izklausās diezgan ticamas.

Vēstures atribūtu komplekts

"Mēs šodien pārdevām Rīgu! Valmiera un Liepāja, saturieties!" – šāds milzu paziņojums ar baltiem burtiem uz sarkana fona parādījās grupas Facebook lapā 3. oktobra pievakarē. Tas bija dienu pirms PP divdesmit piecu gadu jubilejas mazās turnejas pirmā koncerta nesen atklātajā Hanzas peronā Rīgā. Visiem it kā zināms, ka šī vieta nav gluži tik liela kā Arēna Rīga, bet, cik liela tā ir un kā tur skan, daudzi tovakar devās pārbaudīt pirmo reizi. Nav izdevies sastapt nevienu, kuru būtu piemeklējusi vilšanās sajūta. Par saviem krusttēviem darbības sākumā deviņdesmito gadu vidū viņi dēvē Arti Volfu, kurš PP pirmo reizi atskaņojis lielajā radio, un šī raksta autoru, kurš pirmais par viņiem esot uzrakstījis valsts mēroga presē. 

Par trešo jeb, precīzāk, pašu pirmo grupas krusttēvu noteikti jāuzskata Igo, kurš viņus, vēl pavisam zaļus Sabiles puišus, uzaicināja uzstāties savā klubā Utt. Liepājā. Pēteris atceras, ka tolaik jau slavenais dziedātājs šos esot pirms koncerta uzaicinājis uz pusdienām un viņa bundzinieks Vilnis Krieviņš esot pat atļāvis spēlēt uz saviem šķīvjiem, kuru pēkšņi bijis tik daudz, ka nācies piedomāt, kā tos pilnvērtīgi izmantot.

Abi ar Volfu arī iesildījām grupu Hanzas peronā ar viņu pirmsākumu laikos un joprojām aktuālās mūzikas dīdžeju setiem, izejot cauri gan tolaik aktuālajam amerikāņu rokam, gan trophopam un britpopam, pēc kuriem trijotne bez ilgas pauzes uzreiz bija gatava sākt un nospēlēja lielisku koncertu. Atsauksmes sociālajos tīklos joprojām nav apturamas, un viss bija sakārtots un noorganizēts tik perfekti un profesionāli, ka veiksme šķiet neizbēgama. Arī pie reklāmas nopietni esot piestrādāts.

"Divdesmit pieci gadi uz skatuves tomēr atstāj kaut kādu pieredzi..." apmierināts nosaka Māris. Viņa tonis kā allaž ir pašpārliecināts, bet vietām arī ironisks un drusku pamācošs – to viņš gan jau ir apguvis, savulaik pieņemot jauno grupu ierakstus un atlasot tos savam Radio SWH raidījumam Priekšnams, un vēlāk vadot arī īsu, bet ambīcijām pilnu mūžu piedzīvojušo Radio 101 ar burtiski caurspīdīgo studiju viesnīcas Latvija pirmajā stāvā tieši tajā Brīvības ielas vietā, no kuras savulaik varēja vērot Ļeņina pieminekli. Kad mūsu saruna nonāk līdz nākotnes vīzijām, Māris saka, ka viņi, ja savas dienas nevadīs psihenē Strenčos, varētu palikt par pēdējiem mohikāņiem – vienīgo grupu pasaulē, kas dziedās latviski, kad šī valoda jau būs kļuvusi par eksotisku retumu, jo Latvijas teritorijā visi runās krieviski, angliski vai ķīniski. Tad viņu pašu no pelēkiem linu maisiem šūtos skatuves tērpus rotās par visiem Latvijas vēstures posmiem atgādinoši atribūti, kas veidojuši mūsdienu latvieti, – auseklītis un Lielvārdes jostas fragmenti, kaut kādi ērgļi un kroņi kā Zviedrijas un Polijas kundzības laiku simbolika, baznīcas krusts un svastika, arī sirpis un āmurs, varbūt pat kāda pionieru vai komjauniešu nozīmīte…

Tāda dziesma, un punkts

Māris varētu būt labs pedagogs, jo ar savu skatienu un pāris nobērtajiem vārdiem spēj aizbāzt muti jebkuram sarunbiedram. Piemēram, kad runājam par PP dziesmu tekstiem, kuros tiešā veidā nekas netiek pausts, jo šo jomu veiksmīgi esot ieņēmis Andris Kivičs, kurš dokumentē visu un kuru pārspēt tāpat neesot iespējams, turklāt PP dalībnieku ikdiena nemaz neesot tik interesanta. "Andris, piemēram, dzied par to, ka stāv rindā lidostā vai kā abi ar Lieni sēž vannā, – nu kur var būt vēl ģeniālāka dziesma?" smejas Māris un piebilst, ka nekad nevarētu dziedāt kaut ko tādu, ar ko nejustos komfortabli arī pēc vairākiem gadiem, jo tie paies nemanot – tieši tikpat ātri kā visi līdzšinējie vai pat vēl ātrāk. Līdzīgi taču nevar uzgleznot gleznu, kas pašam riebjas uzreiz pēc tam, kad nožuvusi krāsa.

Turklāt tas, ka Dambim jeb Raimondam Lagimovam no grupas Inokentijs Mārpls savulaik bija dziesma Māte terorists, bet PP – Māte komandieris, neko neliecinot par problēmām ģimenē, kuras varētu atrast visādi psihologi – vienkārši tāda dziesma, un punkts. Cilvēka dabā esot visu ierāmēt – ne vienmēr sarkans ir sarkans un zaļš ir zaļš. Pēterim gan patīk doma, ka viņš kādā PP dziesmā varētu pastāstīt par savu darbu grupā The Sound Poets. Sagataves lielākajai daļai jaunā albuma Nelaiks dziesmu tapinājis Pēteris savā datorā, un viņš pieļauj iespēju, ka citas apstākļu sakritības rezultātā kāda no tām varētu nonākt otras grupas repertuārā, jo tīri labi piestāvētu arī tai, bet, tā kā abi pārējie PP dalībnieki to akceptējuši kā iederīgu šajā albumā, tā ir tieši šeit – albumā Nelaiks. Ne viens vien kritiķis norādījis, ka jaunajās dziesmās ieskanas ne tikai The Sound Poets vēsmas, bet arī kaut kas līdzīgs Satellites LV.