Lai gan pasauli kopš 2020. gada pavasara paralizējušais kovids gandrīz uzreiz pazuda no sabiedrības uzmanības degpunkta divus gadus vēlāk, kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, tas nekur prom aizgājis nav un acīmredzot vairs neaizies nekad. Kāpēc kovids vairs nav tik bīstams kā sākumā, un kas jāievēro, ar to sadzīvojot, SestDienai stāsta ārste infektoloģe, Dr. habil. med., Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģijas galvenā speciāliste, Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedras vadītāja, profesore Ludmila Vīksna. Atšķirībā no antivakseriem, kuri par kovidu zina visu, profesorei, līdzīgi kā citiem infektologiem, tas ir nesis arī vairākus pārsteigumus.
Vai jums infekcijas ķeras klāt? Vai arī tās no jums baidās?
Īpaši neslimoju ar infekcijas slimībām. Ziniet, infektoloģijā nedrīkst strādāt tie, kuriem ir bail. Ja cilvēkam ir bail, viņam strādā citas bioloģiskās sistēmas, ļoti daudz enerģijas tiek veltīts baiļu sajūtas novēršanai vai pārspīlētai uzmanībai. Infektologi, protams, arī slimo ar infekcijas slimībām un pat mirst no tām, bet kopumā reti. Otra lieta: infektologi ir ļoti pareizi orientēti attiecībā uz profilaktiskajiem pasākumiem – ne tikai uz vakcināciju, bet arī pārējiem pasākumiem: distances ievērošanu, cimdu lietošanu, respiratoru lietošanu… Mēs arī agrāk veikalos negājām ļoti tuvu citiem cilvēkiem.
Kura ir visbriesmīgākā infekcija?
Tas atkarīgs no tā, kādā aspektā raugāmies. Mirstības procenta ziņā – trakumsērga. Ja netiek izmantoti profilaktiskie pasākumi, mirstība no trakumsērgas ir simtprocentīga. Latvijā trakumsērga cilvēkam sen nav bijusi, bet mēs esam uzmanīgi, ārsti noskaidro katra aizdomīgā gadījuma apstākļus un piemēro to vai citu profilaktisko shēmu.
Kāds ir izrādījies kovida izraisītājs SARS-CoV-2 vīruss? Ne tik bīstams, kā sākumā šķita, vai arī tas palika mazāk bīstams mutāciju rezultātā?
Šobrīd no vīrusa pirmās pamatformas ir notikušas dažādas izmaiņas – kopumā nelielas. Tās antivielas, kas cilvēkos jau ir, vīrusu principā vairāk vai mazāk atpazīst un uzreiz bija iedarbīgas.
Kur tās antivielas radās? No vakcīnām?
Arī no vakcīnām. Antivielas rodas no tā, ka pacientam ir bijis kontakts ar vīrusu (viņš var būt un var arī nebūt slimojis). Kad kovida vīruss nonāk augšējos elpceļos, faktiski tūlīt sāk veidoties antivielas. Tās īsti izveidojas pēc 7–10 dienām. Arī vakcīna izveido antivielas apmēram tādā pašā laikā.
Kad kovids parādījās, vai jums bija skaidrs, kas gaidāms, vai arī bija daudz nezināmā?
Protams, bija daudz nezināmā, bet arī bažu sajūta bija nopietnāka nekā tad, kad nāk, piemēram, kārtējā gripas epidēmija. Nezināšana infektoloģijā ārstus vienmēr dara uzmanīgus tāpēc, ka, ja tāda infekcija nav bijusi, tas draud ar milzīgu epidēmiju, it īpaši tad, ja tā ir akūtā respiratorā infekcija, kas izplatās pa gaisu, un cilvēkiem nemaz nav antivielu – tad viņi tai infekcijai ir kā atvērta grāmata. Nemaz nav tik bieži ziņojumi no citām valstīm vai Pasaules Veselības organizācijas (PVO), ka jāpievērš uzmanība kādai infekcijai. Mūsu Austrumu slimnīcā amata pienākumu ietvaros rakstīju valdei, ka ir ziņojums par tādu slimību un ka mums vajag būt uzmanīgiem pret pacientiem, kuri ierodas no noteiktām valstīm. Dažiem ārstiem, kas nav infektologi, likās jocīgi, ka mums jāuztraucas un jādomā par Ķīnu, Uhaņu – kaut gan Infekciju uzraudzības dienests mūsu slimnīcā jau sāka tam gatavoties kā normālai akūtai respiratorai infekcijai. 2020. gada martā mums Latvijas Infektoloģijas centrā bija pirmā paciente. Pret jaunu slimību vienmēr jābūt uzmanīgiem, jo cilvēkiem pret to nav antivielu.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 12.-18. janvāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!