Popularizēdams zoodārzu kā pozitīvu notikumu vietu, Līdaka arī pats kļuva populārs un 2006. gadā kā ZZS kandidāts tika ievēlēts Saeimā. Saikni ar zoodārzu, kuram viņš jūtas pateicību parādā par savu atpazīstamību, Līdaka nekad nav zaudējis, un tagad, kad tā direktors kopš 1995. gada Rolands Greiziņš nolēmis uz nākamo termiņu vairs nekandidēt, ir gatavs piedalīties konkursā uz valdes priekšsēdētāja vietu. Tā Līdakam būtu trešā ierašanās zoodārzā – pirmā bijusi sešu gadu vecumā, otra tad, kad bioloģijas students Līdaka te 1989. gadā stājās darbā.
Fragmenti no intervijas:
Esi gatavs iet prom no Saeimas, lai atgrieztos zoodārzā?
Vispirms jāskatās, kāds ir konkursa nolikums, vai es pēc sava dzīves gājuma un prasmēm kvalificēšos valdes locekļa amatam. Ja nekvalificēšos, tad palikšu Saeimā. Bet nedomāju, ka šis būs tas gadījums, kad nolikumu raksta konkrētam pretendentam.
Teici, ka Saeima tev ir tāda kā mācību prakse un ka no zoodārza tu nekad neesi aizgājis pavisam.
Jā, var teikt, ka darbs Saeimā man ir mācību atvaļinājums, kurš ir ievērojami ieildzis. Saeimā esmu jau 11 gadu, bet nekad nesaku, ka esmu prom no zooloģiskā dārza. Ir izveidota Rīgas Zoodārza atbalsta biedrība, kura ļauj man legāli šeit būt, lai cilvēkiem nav jāuzdod jautājums, kāpēc Līdaka gandrīz katru vakaru ir zooloģiskajā dārzā.
Skaidrs, kāpēc, – lielo politiku taisīt.
Vari ticēt vai ne, bet par bēdīgi slavenajām prezidenta izraudzīšanas sarunām uzzināju tikai post factum. Zoodārza tēlam tās, protams, par labu nenāca. Es zoodārzā pa vakariem esmu kā Rīgas Zoodārza atbalsta biedrības valdes loceklis, kurš savu iespēju un prāta robežās cenšas palīdzēt dārzam un sniegt dažādas konsultācijas. Dienas un rīta smukums dārzā man iet secen.
Droši vien žurnālisti īsti nesaprastu, ja bruņurupuču celšanas pasākumu vadītu kāds cits. Arī Rīgas Zooloģiskā dārza simtgades pasākumu pats režisēju, novadīju un esmu gandarīts par to, kāds tas izdevās – gana iespaidīgs, kompakts un sirsnīgs pasākums.
Ko tu visvairāk gribētu īstenot zoodārzā?
Man sāp tas, ka zoodārzā ir vairākas tukšas ekspozīcijas. Otra lieta – pēdējos gados (gan objektīvu iemeslu dēļ, jo ielauzties interneta vidē nav viegli) pietrūkst vizionārisma. To es redzētu kā savu vietu zoodārza valdes trijniekā: vizionārs un komunikators. Diezgan svētu turu zoodārza ideju, gribu, lai dārzs neapaugtu ar kaut ko lieku, nesaliktu, piemēram, karuseļus. Komunikācijā ar sabiedrību jūtos pietiekami profesionāls, esmu šo to mācījies. Arī komunikācija ar darbiniekiem ir ļoti svarīga, it sevišķi tad, ja algas nav tādas, kādas viņi būtu pelnījuši. Dzīvnieku klāsts lielā mērā būtu jānosaka tiem cilvēkiem, kas ar viņiem strādā. Labturības prasības ir ļoti sūras. Man ļoti sāp, ka tuvākajā laikā mums nebūs lāču. Baltais lācis, kurš dārzā ir jau no 1991. gada, te savu mūžu nodzīvos, bet ir skaidrs, ka uz tādu balto lāču mītni, kāda tā tagad ir, neviens cits dārzs jaunu lāci nesūtīs. Ar brūnajiem lāčiem ir līdzīgi. Līdz 2020. gadam mums ir jāiziet Eiropas Zoodārzu asociācijas sertifikācija, un lāču, pērtiķu un ziloņu labturībai tiek pievērsta īpaša uzmanība. Mūsu platuma grādos tas nozīmē vēl lielākas izmaksas nekā tālāk dienvidos.
Toties daudz ko var izdarīt, balstoties uz mūsu faunas pārstāvjiem, kuri nav tik prasīgi temperatūras ziņā. Man vienmēr ir gribējies, lai Rīgas zoodārzā būtu tā simbols ūdrs. Arī ūdru turēšana nav vienkārša, lielus ieguldījumus prasa kaut vai ūdens attīrīšanas sistēmas.
Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
Zuiderwijk
dainis
demokrīts