Vētrā dzimis fotogrāfs

Neatceros vairs, vai man zīlēja viņš vai viņa, atceros tikai faktu, ka man sen atpakaļ tika izzīlēts 80 gadu garš mūžs, – kā īsts viedais, kuram tādi sīkumi kā cilvēka dzimums vai zirga krāsa vairs nav svarīgi, mans bijušais kolēģis Dienā fotogrāfs Uldis Briedis komentē faktu, ka 23. martā viņam paliek astoņdesmit. Un, drošs paliek drošs, piebilst: ''Varbūt tas bija ar humoru teikts, bet es tad nodomāju: ja reiz tā, tad vismaz līdz tiem astoņdesmit man ir jāturas.'' To Uldis ir iespējis cauri visām vētrām gan vārda tiešajā nozīmē – uz jūras, kur tapa viņa pirmās bildes (redzamas fotoalbumā Laika mednieks) –, gan dēku pilnās mednieka gaitās Sibīrijā un ceļojumā ar divriteni pāri visai Padomju Savienībai, par ko sarakstīta grāmata Latviešus Sibīrijā meklējot, gan leģendārajā Ulda Liepājas periodā, par ko stāsta grāmata Vāgūzis. Krampju vilkšanā viņam vēl nesen nebija pretinieku, bet no Kurzemes katlā pavadītās agrās bērnības Uldis ir redzējis, ielāgojis un saglabājis to kurzemnieku garu un stāju, ko 1949. gada martā padomju okupācijas vara centās iznīcināt ar deportācijām.

Viens no romantiskās, noteiktu ētisku ideālu nesējas fotožurnālistu paaudzes, kurai lielisks bija liktenīgo laikmetu griežu – Latvijas neatkarības atgūšanas – laiks, kas arī ļāva viņa vārdam izskanēt plašāk pasaulē, – tā Uldi Biedi raksturojusi mākslas zinātniece, apgāda Neputns vadītāja Laima Slava.

''Visur, kur 90. gadu sākumā parādījās Ulda Brieža vēstījumi par Latviju, tās likteni un nesenajiem notikumiem, atbalss bija emocionāli nešaubīga, patiesa aizkustinājuma un sapratnes pilna. Dzīves pulsācija, azartiski un dramatiski tvertu notikumu un personību vizualitāte, vārdos nepasakāms, vien sajūtams cilvēciskums, personiskā līdzjūtība, apbrīna vai vienkārši garša tam, ko saucam par dzīves sāli. Tāds neuzkrītoši sajaukts kokteilis, kas apreibina lēnām, taču pamatīgi. Un izveido ''pieradumu'' – patiesuma, vienkāršu, stabilu un stipru jūtu slāpes. Tam var tikt ziedots gan kadra perfekts uzkomponējums, gan ieraudzītā mirkļa estetizācijas plāns utt., u. tjpr. Ulda Brieža fotogrāfijas ir neaizstājamas, ja gribam izjust tieši konkrētā laika neatkārtojamību.'' Tā kā Uldim par visu vairāk gribas, lai citi saprot, ko viņš domājis fotografēšanas mirklī, laikam ritot, bieži vien nākas rakstīt pie bildēm arvien garākus skaidrojumus, jo dzīve mainās – iespējams, nākamās paaudzes brīnīsies, kā vispār drīkstēja bildēt cilvēku sejas…