«Redzu konkrētus faktus, kas diemžēl ar Latviju ir noticis un kas mani uztrauc, un par tiem arī atgādinu.» Uz Latvijas mūzikas Gada balvas ceremoniju Šimkus nevarēs ierasties, lai gan ir balvai nominēts, taču referendumā piedalīsies un aicina arī citus aizstāvēt tās valsts valodu un kultūru, kurā dzīvojam.
Fragments no intervijas:
Vai šis referendums par otru valsts valodu mums beigās kaut ko dos vai ņems?
Pats fakts, ka šāds referendums vispār notiek, turklāt to iniciē cilvēks, kurš nav Latvijas pilsonis, nav tās iedzīvotājs un pat nav krievs, ir ļoti apkaunojošs Latvijas pamatnācijai. Esmu vairākus gadus dzīvojis ārzemēs — Amerikā, Spānijā, Francijā. Šajās valstīs arī ir pat ļoti daudzskaitlīgas minoritātes, kam ir cita dzimtā valoda, taču tur nevienam neienāk prātā, ka viņu valodai vajadzētu piešķirt valsts valodas statusu. Spānijā biju spiests trīs mēnešu laikā perfekti apgūt spāņu valodu, lai varētu tajā vidē eksistēt. Tāpat Vācijā visi runā vāciski, Francijā — franciski. Un Latvijā jārunā latviski!
Pirms neilga laika aptaujas rādīja, ka tomēr 40 procenti vēlētāju referendumā netaisās nepiedalīties.
Tajos procentos jau ir ne tikai latvieši. Tie ir cilvēki, kuriem principā viss ir vienalga un kurus ekonomiskie apstākļi šajā valstī ir tā nospieduši, ka viņus interesē tikai tas, vai rīt būs kumoss vēderā. Acīmredzot kādam ir bijis izdevīgi uzturēt Latvijas ekonomisko stāvokli tik zemu, lai vairākums vispār neaizdomātos par valodas un kultūras nozīmi. Tas ir noziegums pret Latvijas valsti, kas noteikti nav mazāks kā izvešanas uz Sibīriju.
Vai tu negribētu, lai visa pasaule latviski runā?
Nejauksim lielas tautas nacionālismu, kas vērsts uz ekspansiju, ar mazas tautas nacionālismu, kas vērsts uz pašsaglabāšanos. Ar to arī Latvija atšķiras no Krievijas.
Intervijā pianists dalās pārdomās arī par mūzikas valodu, komponēšanu, koncertēšanas neredzamo pusi, māju sajūtu un to, kā klavieru skaņās klausās viņa suns Frederiks Šopēns un kaķis Hugo Čavess. Lasiet Sestdienā!