Ir teju likumsakarīgi, ka Neiburga un Eglītis 56.Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljonā rod pielietojumu nevienam nevajadzīgām skaidu plāksnēm no izļurkātām padomju laiku sekcijām. Vairāk nekā 80 kvadrātmetru plašā multimediālā instalācija stāsta par vīriem ar zelta rokām, kuri puikas aizrautībā savās garāžās ķimerē verķus un piešķir otro elpu dažādiem krāmiem. Arī instalācijas nosaukums Armpit jeb Paduse radies teju pašsaprotami.
"Vīriešu garāža ir kā celle. Kā azote, kur justies droši un paslēpties no pārējiem. Arī sievietēm vīrieša paduse bieži vien asociējas ar patvērumu," skaidro Katrīna.
Mākslinieci sazvanām dažas dienas pirms 9.maijā gaidāmās biennāles atklāšanas. Latvijas mākslinieku komanda vairākas nedēļas ir strādājusi melnām mutēm, un tobrīd gandrīz visas no Rīgas vestās skaidu plāksnes ir saskrūvētas savās vietās. Kopumā to ir vairāki simti. "Tik daudz fiziska darba kā pēdējās nedēļās savā dzīvē līdz šim es nebiju darījusi," atzīst Katrīna.
Instalācijas idejas aizmetņi radās Katrīnai, filmējot mazdārziņus Bolderājā, kur viņa nejauši uzdūrās noslēgtajai ķimerētaju pasaulei. Kāds no mazdārziņu saimniekiem Katrīnai izrādīja savu garāžu, kurā viņš tapina dažādus verķus, un iepazīstināja ar citiem domubiedriem. Aiz katrām nākamajām garāžas durvīm Katrīna atklāja atkal jaunu, it kā noslēgtu pasauli, kuru patiesībā šie vīri ar lielu lepnumu gribēja izrādīt. Sākumā Katrīna filmēja viena garāžu kooperatīva darboņus, taču vēlāk ar sludinājuma palīdzību māksliniece paplašināja savu pētījuma lauku, izkāpjot no postpadomju konteksta: "Ja arī tev patīk pavadīt savu brīvo laiku, ķimerējoties ap motoriem vai pie darba galda, vai arī pazīsti kādu, kura intereses atbilst šim aprakstam, raksti vai zvani!" Tā māksliniece nokļuva arī pie cilvēkiem, kuri savās garāžās ķīlē poršus vai pat lidaparātus.
Paduses nozīme ir daudzšķautņaina. No vienas puses, tā simbolizē virtuālajam laikmetam raksturīgu tieksmi pēc taustāmas realitātes. Pēc lietām, kuras joprojām var atskrūvēt, izjaukt, izpētīt un radīt no jauna. Latvijas paviljona apmeklētāji iepazīs cilvēkus, kuriem patērētāju pasaulē joprojām piemīt vēlme kaut ko meistarot pašu rokām. Turklāt šo garāžas rūķu aizrautību nemazina arī tas, ka nereti viņu radītajiem verķiem trūkst jebkāda racionāla pielietojuma.
Paduse runā arī par vajadzību pēc savas telpas un norobežošanās, kas mēdz būt vairāk raksturīga tieši vīriešiem. Taču vīriešu un sieviešu pasaules dalījums šajā darbā neesot būtisks. "Tas nav tikai stāsts par postpadomju telpu, garāžām vai vīriešiem. Bet gan par cilvēku. Tikpat labi tas viss varētu būt atrasts kaut kur Amazones džungļos," stāsta Katrīna. Tāpat Latvijas paviljons ar video, kurā sadziedas Rīgas Doma skolas zēnu koris un vīru koris Gaudeamus, liek aizdomāties par dzīves ritumu. "Tā ir sajūta par īso laiku, ko pavadi starp puiku un vīrieti."
Ekspozīcijas autori Neiburga un Eglītis ir pāris arī dzīvē, un viņiem šis ir pirmais kopējais mākslas projekts. Sastrādāties profesionālā tandēmā abiem esot ļoti viegli. "Mēs brīnišķīgi saprotamies. Darbs ir audzis dabiski," saka Katrīna. Palīdzot arī tas, ka katrs atbild par savu lauciņu. Katrīnas pārziņā bija video, bet Eglītis atbildēja par tēlniecisko būvju sistēmu. Tuvojoties ekspozīcijas uzstādīšanas finiša taisnei, darbu dalījums gan kļuvis nenoteiktāks, jo visi darījuši visu. "Pēdējās nedēļās arī es zāģēju un skrūvēju. Temps un režīms bija nenormāls."
Vairāk par Latvijas ekspozīciju Venēcijas biennālē lasiet žurnāla Sestdiena 8.maija numurā!