Pirms diviem gadiem vēsti, ka tiešām sācies karš, dzirdēju agrā rīta stundā, braucot no laukiem uz pilsētu. Klausījos to vēl un vēlreiz, šoka sajūta nepārgāja. Līdz tam rītam mēs bijām pirmā paaudze Latvijā, kura nebija piedzīvojusi karu ne savām, ne savu vecāku acīm. Mēs bijām pēckara bērnu bērni. PSRS sabrukums mums bija atbrīvošanās, taču bez kara. Kaut kur dziļi zemapziņā mēs ticējām, ka kara šausmas vismaz Rietumu pasaule jau paspējusi izdzīvot, ka šis vairs nav gadsimts, kad jāuztraucas par tā iespējamību Eiropā.
Tagad tā vairs nevar teikt – tagad arī mēs pavisam tieši zinām, ko nozīmē karš, tā šausmas, slaktiņi, sakropļotas dzīves, bezspēcība, bēgļu stāsti, izdzīvošana. Arī mūsu paaudzē ir kara rēta, un to, cik plaša un dziļa tā vēl izpletīsies, šobrīd pateikt nav iespējams.
Vai spēka stāstus par to, kā kādam no ukraiņiem pilnīgi svešā vietā izdevies savu dzīvi sākt no jauna, izveidot biznesu, darīt kaut ko, ko līdz šim nevarēja pat iedomāties, var saukt par iedvesmas pilniem? Vai varam priecāties par mūsu līdzcilvēku nesavtību, ziedojot neskaitāmas stundas sava laika, darba, domu, spēka, naudas un spēju, lai palīdzētu tikt galā ar kaut ko tik lielu un ļaunu kā karš? Es nezinu. Šķiet, tā visa aprakstīšanai nav īsto vārdu, domas un sajūtas nav iespējams līdz galam noformulēt, jo visu laiku tajās kaut kas šķiet greizs. Pašos pamatos nepareizs.
Šā gada sākumā kopā ar biedrību Tavi draugi vedot kārtējo palīdzības kravu uz Ukrainu, aizdomājos, cik daudz skaistāk būtu, ja šo palīdzību mēs varētu vest kaut kā jauna būvēšanai. Ja mēs varētu dot, lai celtu, palīdzēt, lai attīstītu, lai kaut kas varētu augt un tapt skaistāks. Tā vietā mēs joprojām – jau 730 dienu – "dzēšam ugunsgrēkus", palīdzam, lai glābtu, lai neaizietu bojā pavisam, lai saglabātu cerības dzirksti gan ukraiņos, gan paši sevī.
Skolniece Emīlija Kļaviņa, pamatojot savu vēlmi iesaistīties palīdzībā Ukrainai, atzīst: ".. nonācu pie secinājuma, ka man jādzīvo diena pēc dienas, katru dienu kaut kas jādara un katru dienu jācer, ka kaut kas mainīsies." Varbūt tik tiešām tas ir vienīgais veids, kā turpināt dzīvot arī 731., 732. un visas tālākās dienas. Līdz jaunam sākumam. Līdz jaunam atskaites punktam, kas, jācer, būs pavisam citāds, cerību un iedvesmas pilns.
Слава Україні! Героям cлава! Slava Ukrainai, varoņiem slava!
Šīs nedēļas, 23.-29. februāra, žurnālā Sestdiena lasiet:
SestDienas SALONS. Saulespuķu ceļš. Pirms un pēc
Vēstīt par Ukrainas kultūru Latvijā un iepazīstināt ukraiņus ar latviešu mūziku – to par savu galveno uzdevumu uzskata ukraiņu dziedātāja, diriģente un muzikoloģe Oksana Nikitjuka. Viņas dzīvi izmainīja karš – pašlaik viņa ir kora Latvija soliste, taču turpina koncertēt Ukrainā, popularizējot arī latviešu komponistu darbus
PRIEKŠĀ. Zvaigznes tumšajā laikā
Daudzviet 24. februārī notiks atbalsta pasākumi Ukrainai, pieminot divus gadus, kopš šajā valstī plosās agresora izraisīts karš. Āgenskalna Valsts ģimnāzijas (ĀVĢ) 11. klases skolniece Emīlija Kļaviņa ir viena no idejas autorēm akcijai Skolas par uzvaru – ar tās palīdzību mēneša laikā savāktas jau piecas tonnas ziedojumu Ukrainas armijas vajadzībām. «Ar ko tas beigsies un cik tiks saziedots kopā, pašreiz ir grūti prognozēt. Taču es priecātos, ja šī kustība kļūtu par kaut ko lielāku un nopietnāku,» viņa saka un aicina piemiņas dienu izmantot arī tam, lai sajustu apkārtējo cilvēku spēku un kopīgo varēšanu
FOKUSĀ. Krievija un Ukraina: resursi ilgam karam
Atšķirībā no pērnā gada sākuma, kad rietumvalstīs pārliecinoši dominēja optimistisks viedoklis par Ukrainas iespējām gūt uzvaru, atvairot Krievijas agresiju, šogad ekspertu un plašsaziņas līdzekļu publikācijas šajā ziņā liecina par gana jūtamu pesimisma devu. Ilgā jeb resursu kara apstākļos, par kādu ir pārtapis konflikts Ukrainā, Krievijai ir zināmas priekšrocības, un rietumu uzdevums ir tās novērst
PASAULĒ. Pret Putinu līdz pēdējai elpai
Pirms nedēļas ieslodzījuma vietā Krievijas Galējos Ziemeļos mirušais (bet, saucot lietas īstajos vārdos, Vladimira Putina režīma nobendētais) Aleksejs Navaļnijs bija viens no tiem krievu opozicionāriem, kurš līdz pat mūža galam nebaidījās mest izaicinājuma cimdu Putinam un viņa kliķei
TEĀTRIS. Nešaujiet acīs iztēlei!
Negribu atņemt darbu pirotehniķiem, un tomēr šaušana izrādē ar īstu troksni šķiet tāds pats atavisms kā ziloņu bakstīšana ar dzelzs ķeksi. Par to nesen lika aizdomāties izrāde Pīters Pens. Sindroms, taču ne tikai tā
CILVĒKS = VALSTS. Biedrība labākai dzīvošanai
Grīziņkalna apkaimes biedrībai salīdzinoši īsajā pastāvēšanas laikā jau izdevies veiksmīgi realizēt vairākus projektus, lai padarītu apkaimes iemītnieku dzīvi ērtāku, drošāku un patīkamāku. Galvenais ir iniciatīva un vēlme darīt, uzsver biedrības pārstāve Marta Kotello
TĒMA. Kolosāla bagātība un vērienīgi skandāli
Pasaulē populārākais sociālais tīkls Facebook 20. dzimšanas dienu aizvadījis bez vērienīgām svinībām, taisnojoties par kārtējiem pārmetumiem, taču vienlaikus pieaudzējot jau tā pasakaino bagātību
IZPĒTĪTS. Smaržas palīdz
Dažādi aromāti ne tikai palīdz atcerēties un izdzīvot ar patīkamiem pagātnes notikumiem saistītas pozitīvas emocijas, bet izrādījušies labs līdzeklis pat smagas depresijas māktu cilvēku ārstēšanā
LAIKA MAŠĪNA. Šķībs, bet beidzot stabils
Pirms 60 gadiem Itālijas valdība lūdza ekspertu palīdzību, lai novērstu slavenā Pizas torņa tālāku sašķiebšanos un sagrūšanu. Taču aizritēja vēl gandrīz četri gadu desmiti, līdz beidzot izdevās atrast piemērotāko inženiertehnisko metodi un nostabilizēt torni
Kā arī ŠONEDĒĻ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.