Nesen man, vienu papīru parakstot, jautāja, vai esmu politiski ietekmīga persona. Kā gan lai uz to atbild? Ja jau eju balsot, tad politisko procesu ietekmēju, tātad – politiski ietekmīga. Taču tas nebūt nepalīdz pirmsvēlēšanu laikā, kad jūti, ka, reaģējot uz lielāko daļu no politiķu runām, lūpu kaktiņi paši velkas ironiskā smīnā un gribas drūmi grozīt galvu, minot – meli tie vai patiesība? Un nav brīnums, ka vidējais latvietis ik četrus gadus tā arī paliek ar mūžīgo sajūtu, ka "naaaaaav par ko balsot".
Par ko tad lai balso? Un kā lai savu izvēli izdara tik atbildīgi, ka jau svētdien nebūtu jāmostas ar politpaģiru un kauna sajūtu par kārtējo reizi, kuras labāk nebūtu bijis? Kā lai no homo eligens (vēlētāja) un homo electus (ievēlētā) tiek līdz tam homo novus – jaunajam cilvēkam, kura pasaule tikpat kā ideāla un kuram viss dzīvē kārtībā?
Zinu cilvēkus, kuri šajās vēlēšanās balsot neies. Zinu tādus, kuri pirmo reizi būs kandidātu sarakstā. Arī tādus, kuri līdz pēdējam brīdim svārstīsies, jo nevarēs izlemt, kam dot priekšroku – konkrētām personībām vai programmai.
Galvenais laikam visiem atcerēties: lai pie kuras grupas piederētu tieši jūs, pirmizrādes datums arī šajā gadījumā jau nolikts, ielūgumi izsūtīti, process neapstāsies – nekur neliksimies. Tāpēc gluži vienkārši nav jēgas melot – vismaz pašiem sev ne. Kādu tad es gribu to lielo vīziju un bildi redzēt? Kuri mērķi man liekas svarīgi, kuri – otršķirīgi? Atzīsim – ja pavisam godīgi atbildam arī uz tiem neērtajiem jautājumiem, no kuriem tik bieži cer izvairīties ne tikai politiķi, tad patiesībā savu izvēli jau zinām.
Tad atliek tik tiešām vien aiziet un nobalsot. Un kaut kāds "novus" jau jebkurā gadījumā tajā visā būs – jācer tāds, kas virzīs uz priekšu, nevis liks skatīties atpakaļ un domāt par mūžīgajām dilemmām, kad desu bija vairāk un medus krietni saldāks.
Žurnāla SestDiena 5. – 11. oktobra numurā lasiet:
SESTDIENAS SALONS. Pirms pārmaiņām cilvēki ir naivāki. Kaspars Znotiņš žilbina pelēkā kardināla lomā, aicina vēlēt bez bailēm un bažījas par ironijas slazdu.
VĒLĒŠANAS 2018. Uzmanības centrā neizlēmīgie. Zinātnieki iegūst aizvien vairāk pierādījumu, ka pirmsvēlēšanu reklāmas kampaņas spēj pārliecināt tikai neizlēmušos vēlētājus, bet ir bezspēcīgas pret kādam politiskam spēkam simpatizējošiem.
LIEPIŅA ACS. Par karogu. Turpinām iepazīstināt ar stāstiem "aiz bildēm". Visu gadu katru mēnesi SestDienas lasītājiem ir iespēja iepazīties ar vienu īpašu fotogrāfa Aivara Liepiņa kadru un stāstu, ko tas sevī nes. Šoreiz kadrs no Mežaparka Lielās estrāde, 1988. gada 7. oktobris. Manifestācija Par tiesisku valsti.
MADARA MĀCĀS. Nekad nesaki "nekad". Kā no mākslinieka kļūt par biologu jeb No citas puses par mūžizglītību un viena pieaugušā ceļu līdz iespējai tikt pie bakalaura grāda nozarē, kura vidusskolā nav apgūta.
PASAULĒ. Bēgt no bezcerības. ANO apgalvo, ka pēdējo gadu laikā Venecuēlu ir pametuši vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju. Viņi bēg no trūkuma un bada.
MŪZIKA. Skaņu bezgalības meklētāji. Festivāls Skaņu mežs arī šogad piedāvā izaicināt pašam sevi, apgūstot un pielaikojot savai gaumei jaunus skaņu viļņus un formas.
FOKUSĀ. Neatkarīga prāta bīstamība. Skaļi aizturēts, nu jau vairāk nekā gadu mājas arestā tiesu gaida teātra un kino režisors Kirils Serebreņņikovs. Šajā laikā tapusi gan Kannās izrādīta filma, gan citi projekti, bet kā viss virzīsies tālāk un vai šai prāvai var redzēt galu?
CEĻOJUMS. Kur saule dodas gulēt. Lai gan latviešiem pietiekami pazīstama, Sāremā sala Igaunijā var izrādīties negaidīti interesants galamērķis – pastaigu taka pa ūdeni un tornīši, kurus vējš uzcītīgi jauc, bet cilvēki tikpat centīgi būvē, ir tikai daži no pieturpunktiem.
Kā arī ŠONEDĒĻ, PRIEKŠĀ, AKTUĀLS VIEDOKLIS, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.