Par egoismu un laimi

Gan Indijā, gan Latvijas otrā malā. Kā jau agrāk rakstīju, tā Dievā meklējama, jo Viņš tās AUTORS. Citas laimes nevaid. Ne kursos, ne ārpus kursiem.

Arī viduslaikos bija efektīvs čehu vāgenburgs, pret kuru sašķīda vislabāko bruņinieku uzbrukums - ja neticiet, pārlasiet husītu karu aprakstus; kvalitatīvs katedrāles dizains, kuru nevarētu pārspēt neviens mūsdienu arhitekts; ražīga saimniecība, kas ļāva nenosprāgt badā un vēl iekrāt nākamajam gadam. Tikai toreiz šiem vārdiem bija reāla nozīme, bet šodien ļoti bieži - pārāk bieži - šie vārdi ir tukši saukļi.

Esam aizrāvušies ar savu kontu piepildīšanu, priesterim ziedojam nulle, komats, nevienu centu :D Varbūt priesteris beidzot sāks strādāt godīgu darbu? Tagad Spridzānei par palīdzēšanu. Pirms sākt palīdzēšanas propagandu, varbūt pajautājiet lasītājiem, kā viņiem klājas, vai pašiem nav vajadzīga palīdzība? To neviens nekad nejautā - tikai nepārtraukti aģitē ''nesavtīgi palīdzēt''. Pret tādu aģitāciju agrāk vai vēlāk iestājas imunitāte - kad pašam visa dzīve sastāv no cīņas ar izdevumiem, tad uz citu kliedzieniem ļoti ātri pārstāj reaģēt. Viņi nav vienīgie, kam vajag. Par indiešu mūkiem, Spridzāne laikam nezina, ka viņi pārtiek no ziedojumu vākšanas - tas ir, profesionālas ubagošanas - un var neuztraukties par darbu, ienākumiem utt. jo viņu vietā strādā citi. Tāpēc ir augstākā nekaunība no viņu puses šos citus vēl pamācīt.