Taču šoreiz stāsts nav par putniem, bet gan Mežu un Pilsētu. Latvijas Nacionālais teātris izvēlējies šīs divas ar, tā teikt, dabiskiem statistiem un scenogrāfiju tik pilnās telpas, lai izvestu parasti sēdošos teātrmīļus dažu kilometru pastaigās. Vienā no tām jums ausīs skanēs mūžīgais strīds starp "zaļumu" un naudu, otrā – pārliecība, ka tieši šeit un tagad ir vienīgais mirklis, kad jāatceras dzīvot, tieši te ir visa centrs. Un kāpēc gan ne?
Pavasarī, vēl tikai sākoties pandēmijai un tai līdzi nākošajiem piesardzības pasākumiem, pārtrūkstot fiziskajai klātesamībai un notikumu plūsmai, tieši staigāšana pa takām un līdz šim neatklātiem ceļiem vienatnē, tukšu ielu vērojumi un pārdomas par vērtībām un savu nozīmību visā lielajā plūdumā ne vienam vien kļuva teju par ikdienas rituālu. Pagājis pusgads. Vai tas mūsos ir ko mainījis? Vai atrisinājis iekšējus strīdus, licis nonākt līdz patiesi nopietnām atziņām?
Katram atbilde sava, taču iekšējie dialogi noteikti ir, bija un būs. Tāpat kā mūžīgi meklējumi atbildei uz jautājumu, kas tad ir svarīgāk, kas jāliek priekšplānā – cilvēka fizisko vajadzību apmierināšana, pārticība un labklājība vai vērtību kopšana, ideāli un neatkāpšanās no tā, ko uzskatām par svētu.
Vienas patiesības nav. Pie šādas atziņas nonākuši abu izrāžu veidotāji. "Atšķirība ir mūsu skatījumā, tajā, ko mums vajag no meža. Tur jau tas joks, ka tās visas ir patiesības. Mūsu vajadzības ir dažādas. (..) Grūtākais ir nostaigāt pa to naža asmeni, neiekrītot vienā vai otrā pusē, jo tas jau nav mērķis," stāstot par Meža tapšanas aizkulisēm, sarunā ar SestDienu uzsver dramaturģe Linda Rudene.
Reizēm šķiet, ka šāda garāka pastaiga būtu vajadzīga arī uz politiskās skatuves sēdošajiem. Varbūt tā atbildes un idejas, kas rodas tikai strīdos, piedzimtu daudz ātrāk un vienkāršāk. Vai vismaz iekustētos jautājumi, kas reizēm dažu "jau sen dzīvojušo" un "daudz pieredzējušo" galvās, šķiet, gluži vai iekapsulējušies, neļaujot ieraudzīt, ka pasaule un apstākļi apkārt sen mainījušies. Izkustēšanās palīdz. Vienmēr.
Šīs SestDienas, 2. – 8. oktobra, numurā lasiet:
PRIEKŠĀ. Pastaiga ar sauju dzērveņu bonusā. Šogad tradicionālajā Ķemeru Nacionālā parka Ceļotāju dienā, 3. oktobrī, tiks piedāvāts arī kas nebijis – iespēja doties pārgājienā uz līdz šim samērā maz zināmo un grūti pieejamo Zaļo purvu. Interesentiem jāgatavojas apmēram 15 kilometru garai pastaigai piecu stundu garumā, un galvenais – nedrīkst aizmirst par labiem gumijas zābakiem, jo gājiens varētu izvērsties diezgan slapjš, norāda Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas direktors Andris Širovs.
SestDienas SALONS. Mežā katram sava patiesība. Dramaturģe Linda Rudene par to, kāds cilvēks lācim labāk garšo, par nekomfortabluma meklējumiem teātrī un garlaicīgu izrāžu nozīmi.
POLITIKA. Diptihs ar diviem vienotājiem. Kā vēlēšanās, tā partiju popularitātes reitingos Saskaņa teju mūžību bijis līderis, turklāt vismaz no malas izskatījusies šķietami monolīta, bez kaislību potenciāla. Nu beidzot arī ainavās ar Saskaņu ir, ko vērot
PASAULĒ. Bulgārijas protesti un Eiropas klusēšana. Kamēr pastiprināta uzmanība pievērsta situācijai Baltkrievijā, bez īpašas ievērības palicis fakts, ka jau gandrīz trīs mēnešus plaši protesti nerimstas arī Eiropas Savienības pašā nabadzīgākajā un korumpētākajā valstī Bulgārijā. Turklāt protestētāju noskaņojums tur kļūst aizvien antieiropeiskāks.
SPORTS. Mērķis šautuvē un dzīvē. Biatlonā Ilmārs Bricis vienīgais no Latvijas sportistiem ir izcīnījis divas pasaules čempionāta medaļas. Jau devīto gadu Ilmārs motivāciju atrod trenera darbā, kur līdzīgi kā sportista gaitās, viņam ir mērķis, ko jācenšas sasniegt.
MĀKSLINIEKA SKATS. Skaidri zinu, kad veidoju Monu. Keramiķe Gita Ābola par sievietēm, kuras skrien ar vilkiem, izpūšanos kā baloniņam un atgriešanos pie sirdslietas.
Kā arī ŠONEDĒĻ, SPORTS OKTOBRĪ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.