Valdībai vajag kritiķus

"Izkustināt var dažādos veidos – ir dobermaņa metodes, mastifa pieķēriens. Krišjānim tas vairāk sanāk tādā labradora piegājienā," par šobrīd aktuālo premjera amata kandidātu Krišjāni Kariņu saka viņa ilggadējais līdzgaitnieks Aldis Kušķis. Ja labradoru iegūglē, tad pirmais raksturojums skan – "univer­sāls suns, kurš savaldzinās jebkuru". Vai tāds "universālums" palīdz un "savaldzināt"" tik tiešām ir izdevies, ja ne visus, tad vismaz vairākumu, minēt vairs nav jēgas – to redzēsim jau pavisam drīz līdz ar balsojumu Saeimā. Tā iznākums jebkurā gadījumā būs interesants, jo tas vēl ir jautājums, kurš tajā visā būs kaujas, kurš karagājiena uzvarētājs, un jau tagad skaidrs – dažādu pušu atbalstītājiem būs par ko pasvīst, bet kritiķiem – ko teikt.

Un tas tikai labi. Mūsdienu pasaulē kritizēšana ir pierasta dzīves sastāvdaļa. Vieni kritizē otrus, otri trešos, anonīmie komentētāji visus, bet tos – atkal pirmie. Kā tad atšķirt nelabvē­ļu ķengas no īstas, pamatotas un varbūt pat labi domātas kritikas? Kā vienkāršu "virtuves viedokli" – no pamatotas kritiķa nostājas?

"Mums diemžēl nav Rietumu skolas, kad var strīdēties par idejām, nepārejot personisku apvainojumu līmenī. Es arī pati to neprotu aukstasinīgi izturēt," atzīst nupat Normunda Naumaņa balvu saņēmusī teātra kritiķe Undīne Adamaite. Ja tā, tad, šķiet, pilnīgi noteikti var teikt, ka no teātra līdz politikai un dzīvei viens solis. "Māksla vispār, un teātris jo īpaši, man šķiet kolosāls instruments, lai mēs kaut ko saprastu par sevi un dzīvi. Jo reālā dzīve lielā mērā ir dzīvošana diezgan lielā haosā un bezjēgā – bez mākslas esam kurli un akli. Mākslas montāžā, tēlainībā vai provokācijā, vienalga, ir milzīgs spēks harmonizēt pasauli, kaut vai to vispirms izārdot," vēl tā par to smalkumu, kas patiesībā jebkura procesa vai lietas kritiķim jāuztver, saka Undīne un tūlīt vēl piebilst, ka visiznīcinošākā lieta, viņasprāt, ir ignorance. Tik tiešām – vai to var uzskatīt par kritikas formu? Nezinu, kā teātrī un mākslā, bet visā pārējā pavisam noteikti var – galu galā, vai tad kritika vispirms nav attieksme, vērtējums? Un, ja nav ko teikt, tad nekādi komentāri arī vairāk nav vajadzīgi.

Tāpēc esmu pārliecināta – gan mākslas izpausmēm, gan topošajai valdībai, gan mums pašiem kritika ir ne tikai vēlama, bet pilnīgi noteikti nepieciešama. Nedaudz pārfrāzējot dainu pētnieces Janīnas Kursītes-Pakules šonedēļ SestDienai teikto par tautasdziesmām, pat gribētos teikt – arī kritika var būt kā bateri­jas. Ja zini pareizo vietu, kur pieskarties un kā izmantot tās sniegto enerģiju, tā tik tiešām var dot spēku. Tāpēc ne no kriti­kas, ne kritiķiem nevajadzētu baidīties. Taisni otrādi – tikai vairāk mīlēt. Jo kā gan bez tiem mēs varētu ieraudzīt un labot kļūdas, kļūt stiprāki un galu galā mainīties uz labu?

Žurnāla SestDiena 18. - 24. janvāra numurā lasiet:

SestDienas SALONS. Dalīšanās kāre. Normunda Naumaņa 2018. gada balvas ieguvēja Undīne Adamaite atklāj, par ko viņa sevi apskauž.

POLITIKA. No tiem, kuriem īsti nevajag. Ļoti iespējams, latviešu tauta beidzot tiks pie premjera. Nākamnedēļ varētu notikt Saeimas balsojums par Krišjāņa Kariņa (JV) vadīto Ministru kabinetu. Kā viņu vērtē pašreizējie un bijušie līdzgaitnieki, un kas viņam, kurš pārstāv vismazāko frakciju parlamentā, ļāvis pārspēt citus kandidātus.

PASAULĒ. Trampa iedomātā robežkrīze. ASV prezidents Donalds Tramps apgalvo, ka uz robežas ar Meksiku valda "humānā un nacionālās drošības krīze", ko iemiesojot nelegālo imigrantu straumes, noziedzība un narkotikas, un fiziska barjera esot vienīgais risinājums. Fakti gan liek apšaubīt viņa nostāju.

TUVPLĀNĀ. Kāpēc pele dzīva. Izdevusi "latviešu Bībeles" – tautasdziesmu – vārdnīcu Dainu kodekss, literatūrzinātniece Janīna Kursīte-Pakule atklāj, kāpēc bērniem var dziedāt erotiskās dainas, un stāsta, vai ir iespējams iekāpt laika upē.

MŪZIKA. Ar vijoli Sīrijā. Savā naivajā prātā momentā atbildēju "jā" un par bailēm pat neaizdomājos, saka latviešu vijolniece Ilze Kirsanova. Viņa nule kā atgriezusies no kara izpostītās Sīrijas, kur, pārvarot emocijas un apstākļus, spēlēja cilvēkiem, kas piedzīvojuši kara šausmas.

PIEREDZE. Ozolzīles bez kofeīna. Veselīgs un dabīgs produkts, kas nav zaudējis bērnības garšu. Tā par vecmammas pūra lādē atstāto cigoriņu kafijas recepti saka Alīdas kafejas zīmola saimniece Jolanta Kovnacka.

CEĻOJUMS. Uz Sorento pēc Mozeles vīna. Skaļas autotaures un pavisam cita pieeja satiksmei, stipra kafija un ne velti izslavēta pica, bet pāri visam Vezuva ēna – tas viss Neapoles pusē. Turklāt, ļoti iespējams, pasūtītā naktsmītne te var izrādīties senākā ēka, kādā jebkad esat viesojušies.

Kā arī ŠONEDĒĻ, PRIEKŠĀ, AKTUĀLS JAUTĀJUMS, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.