Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Dienas sēne: Baraviku gadā uzvar salnas čemurpūkaine

Latvijas zinātnieki ilgu laiku lauzīja galvu, nespēdami izskaidrot kādu dabas mīklu: kāpēc Igaunijas mežos ir daudz lāču, bet Latvijā maz? Abas valstis taču atrodas blakus, tās vienu no otras nešķir nepārejami kalni vai straujas upes, abu teritorijas ir apmēram viena lieluma, arī dabas apstākļi ļoti līdzīgi, tomēr Latvijā lāčus var uz pirkstiem saskaitīt, kamēr Igaunijā pekaiņu ir simtiem. Šoruden, konkursa Dienas sēne sestajā sezonā, mēs ar lielu pārliecību varam teikt, ka zinām atbildi: Latvijas mežos lāču ir maz tāpēc, ka mūsu mežos ir daudz sēņotāju!

No lāčiem nebaidās

To, ka sēņotāju Latvijā tiešām ir daudz, skaidri pierādījis laikraksta Diena un akciju sabiedrības Latvijas valsts meži kopīgi rīkotais konkurss Dienas sēne, kurš ar katru gadu gūst arvien lielāku atsaucību – nu jau var teikt, neatkarīgi no tā, vai sēņu gads ir bijis izcils vai tāds paknapāks. Konkurss Dienas sēne knapākajos gados necieš no fotogrāfiju trūkuma. Tieši otrādi, šādos gados konkursam tiek iesūtītas daudzveidīgākas bildes, kamēr īstos baraviku gados Dienas sēne kļūst gandrīz vai par baraviku skaistumkonkursu. Tādos gados mēs pat esam saņēmuši draudzīgus brīdinājumus no to iestāžu speciālistiem, kuru uzdevums ir rūpēties par cilvēku mentālo līdzsvaru. Šie speciālisti atzīmē, ka cilvēks, kurš darbaholisma vai kādu citu iemeslu dēļ baraviku laikā nav ticis mežā, saskatījies konkursam iesūtītās fotogrāfijas, var samaitāt garastāvokli un ieslīgt depresijā līdz pat nākamajai baraviku sezonai. Tiesa, viņi norāda arī uz kādu valstiski svarīgu šā konkursa pozitīvo efektu – tie Latvijas iedzīvotāji, kuri izbraukuši strādāt ārzemēs, internetā apskatījušies skaistās Latvijas baraviku fotogrāfijas, iegūst spēcīgu stimulu atgriezties dzimtenē.

Nuja, bet, atgriežoties pie lāčiem, var rasties jautājums: kāpēc lai Igaunijā būtu mazāk sēņotāju nekā Latvijā? Vai tāpēc, ka tur lāču daudz? Nebūt ne, jo īsts sēņotājs no lāčiem nebaidās. To šogad apstiprināja gadījums ar lāci Latvijā, kad pirms 10. septembrī paredzētā sēņošanas čempionāta Jelgavas novada Valgundes pagastā paklīda ziņas, ka šajos mežos nesen manīts lācis. Tik un tā sēņošanas čempionāts pulcēja veselus 40 dalībniekus. Lai gan sens latviešu ticējums vēsta, ka vislabāko sēņu vākumu var iegūt, staigājot pa mežu lāča maskā un biedējot sēņotājus ar pilnākiem groziem, patiesībā šī metode iedarbojas tikai uz tiem sēņotājiem, kuri mežā dodas pirmo reizi mūžā – bet pajautājiet jebkuram latvietim, vai viņš atceras savu pirmo reizi mežā, un izrādīsies, ka neviens to neatceras, jo uz mežu latvietis tiek vests jau tad, kad vēl neprot staigāt. Tātad atbilde jāmeklē citur.

Kad tā ir atrasta, gandrīz vai grūti noticēt, kāpēc mēs to neredzējām senāk, jo atbilde patiesībā ir kā uz delnas – tā slēpjas igauņu nacionālajā raksturā. Kā labi zināms ne tikai no anekdotēm, igauņi mēdz būt diezgan lēnīgi. Savukārt sēnes ir vienas no ātraudzīgākajām radībām pasaulē: piektdien dzima, sestdien auga, svētdien jāja precinieki. No tā brīža, kad lēnīgais igaunis padzird, ka mežā ir sēnes, līdz brīdim, kad viņš ir sataisījies iet mežā, sēnes jau sen ir pāraugušas vai meža zvēru apēstas! Ikviens sēņotājs labi zina, ka sēnes ir jālasa tajā brīdī, kad tās aug, jo dažas dienas vēlāk aina mežā jau var krasi atšķirties no tās, kādu jums izstāstīja vai fotogrāfijās izlielīja tie, kuri mežā bija trāpījušies īstajā mirklī. Ja jūs bieži mēdzat nokavēt īsto sēņošanas brīdi, papētiet, vai jums senčos nav igauņu. Ja nav, tad jūs pārāk daudz ziedojat darbam.

Latvijā, kur ir tik skaisti meži, šāda ziedošanās darbam var liecināt par smagiem vērtīborientācijas traucējumiem. Igauņiem šie vērtīborientācijas traucējumi nupat izpaudās tā, ka viņi ilgu laiku nespēja ievēlēt sev prezidentu – tik ilgu laiku nespēja, ka beigās ievēlēja bioloģi, lai tā viņu vērtīborientācijas vektoru pagriež pareizajā virzienā, uz mežu.

Ražīgs gads

Tā kā mums, latviešiem, jau labu laiku ir prezidents biologs, mēs par vērtīborientāciju nevaram sūdzēties. To pierādīja arī šāgada konkurss Dienas sēne. Konkursa divpadsmit nedēļās, tātad no 29. jūlija līdz 21. oktobrim, Dienai iesūtītās 453 fotogrāfijas nepārprotami apliecināja, ka latvieši iet mežā gan saulē, gan lietū, iet gan lieli, gan mazi, un sēnes pazīst pietiekami labi, lai varētu atšķirt baraviku no rūgtās bekas, atmateni no baltās mušmires un čigāneni no nāvīgi indīgās Patujāra šķiedrgalvītes.

2016. gads kopumā bija ražīgs sēņu gads, bet arī raibs: lielais baraviku uzrāviens sākās pavēsajā jūlijā un turpinājās lietainajā augustā, tāpēc pusē iknedēļas balsojumu (sešās no 12 konkursa nedēļām) pārliecinoši uzvarēja baraviku fotogrāfijas, un augusts bija arī ražīgākais iesūtījumu laiks konkursā. Augusta beigās lietus mitējās, un septembris jau bija izteikti sauss, oktobris arī, tikai tas bija arī netipiski vēss, lielai rudens sēņu ražai par vēsu.

Latvijas Dabas muzejs, kura galvenā mikoloģe, Latvijas lielākā sēņu zinātāja Inita Dāniele konsultēja Dienas sēni, septembra vidū, par spīti sausumam, gan sarīkoja sēņu dienas, atrodot dažādas retas sēnes. Retumu meklējumi vainagojās ar patiešām izcilu atradumu – gan ne meža biezoknī, bet tepat Rīgas centrā – 27. septembrī Dabas muzeja darbinieces Esplanādes apstādījumos starp košumkrūmiem pamanīja lielas cepurīšu sēnes, kas nelielā grupā auga uz augsnes mulčēšanai izmantotās šķeldas. Tās izrādījās Latvijā līdz šim nekonstatētās krokgredzena virpainītes (Stropharia rugosoannulata) – garšīgas un vērtīgas ēdamās sēnes, kuras daudzviet pasaulē speciāli audzē!

Arī konkursa Dienas sēne dalībnieki šogad bija pētnieciski noskaņoti – vairāk nekā 30 procentos no fotokonkursā iesniegtajām fotogrāfijām bija redzamas fotoautoriem nezināmu sugu sēnes, tostarp neēdamu vai aizsargājamu un reti sastopamu sēņu sugu fotogrāfijas, piemēram, zeltainās korallenes un īpaša zemestauku suga. Līdzās pētnieciskajai interesei liels bija arī fotogrāfijās paustais prieks par to noskaņu un pārsteigumiem, kurus var sniegt mežs, – no šīm fotogrāfijām varētu izveidot veselu izstādi. Kā rāda www.diena.lv/sene karte, visaktīvākā sēņošana šogad ir notikusi Pierīgas mežos un Vidzemē. Varbūt kurzemnieki, taupīgas, lai neteiktu – paskopas, dabas cilvēki būdami, vienkārši nerāda citiem savas sēņu vietas? Kā liecina konkursa fotogrāfijas, visvairāk lasītā sēne šogad bija beka (165 foto), otrajā vietā pārliecinoši ir baravika (122 foto). Bet kurš tad uzvarējis fotokonkursā Dienas sēne 2016? Galveno balvu saņem Elvīra Lemešonoka! Uzvaru Lemešonokai nesa Viļakas novada Medņevas pagastā atrastā salnas čemurpūkaine.

Fotokonkursā šogad liela rosība bija arī sociālajos tīklos, kuros ikviens aktīvais sēņotājs varēja publicēt fotogrāfiju ar tēmturiem #dienassene un #mammadaba, laiiegūtu konkursa organizatoru simpātiju balvu - īpašos sēņotāju gumijas zābakus. Šogad simpātiju balvu ieguva Jānis Lūciņš. Fotogrāfija aplūkojama sociālā tīkla Instagram profilā @jansikes.lv.

Visas konkursā iesniegtās fotogrāfijas līdz pat nākamajai sēņošanas sezonai (un nākamajam konkursam) varēs aplūkot www.diena.lv/sene.


https://www.diena.lv/sene

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata