Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) teju pēc trīs gadus ilgušās rekonstrukcijas un būvniecības savu pastāvīgo ekspozīciju varēs bagātināt ar Latvijas mākslu piecu desmitgažu garumā – papildus mums jau labi zināmajiem vecmeistaru darbiem tuvākajos mēnešos pie atjaunotā muzeja sienām vietu atradīs arī XX gadsimta otrajā pusē tapusī māksla. Pirms 110 gadiem būvētais muzejs (tolaik kā Rīgas pilsētas mākslas muzejs) ir pamatīgi restaurēts un ieguvis divus nozīmīgus paplašinājumus – vienu zem LNMM ēkai piegulošā parka, otru – vēsturiskās ēkas bēniņos.
1. decembrī muzejs oficiāli nodots ekspluatācijā, bet apmeklētājiem tas durvis atkal vērs 2016. gada 4. maijā. Līdz tam jaunajās telpās jāatgriežas eksponātiem, darbiniekiem jāapgūst pārbūvētā un krietni paplašinātā nama iespējas. Decembra vidū muzejā tiks rīkotas atvērto durvju dienas.
Vairāk kvadrātmetru un vēstures saglabāšana
Dienu pirms rekonstrukcijas darbu oficiālās pabeigšanas LNMM ēkā rosās vairāki desmiti strādnieku: vēsturiskās muzeja ēkas augšējos stāvos jau tiek mazgātas grīdas un uz atjaunotā ozolkoka parketa drīkst kāpt tikai ar bahilām kājās, nedaudz zemāk – uz greznajām "pils" kāpnēm – tiek stiprināts sarkans paklājs, bet pirmajā stāvā strādnieki vēl pulē atjaunoto akmens masas grīdu. Ieeja muzeja pazemes jaunbūvē sākas ar uzkrītoši spožām, zelta krāsā veidotām kāpnēm vecās garderobes vietā, tad jāiet lejup pa platu un dīvainos leņķos izlauzītu betona pandusu, kas līklocī ved gar muzeja eksponātu krātuvi. Iepriecinoši, ka aptuveni 4000 aiz stikla sienām noglabāto darbu būs redzami arī apmeklētājiem (vismaz daļa no tiem). Noeja beidzas Lielajā izstāžu zālē (583 kvadrātmetri), kas ir lielākais muzeja guvums, rēķinot papildu kvadrātmetrus mākslas darbu izstādīšanai. Nelielas, bet ļoti dekoratīvas telpas "atradušās" vēsturiskās muzeja ēkas augšstāvā – kupolā un sānu rizalītos, kur saglabātas vēsturiskās koka konstrukcijas.
Lai gan pēc rekonstrukcijas un jaunā apakšzemes stāva izbūves muzeja kvadratūra gandrīz dubultojusies, pilnvērtīgai XX gadsimta Latvijas mākslas izstādīšanai pastāvīgajā ekspozīcijā vietas aizvien nepietiks, atzīst muzeja direktore Māra Lāce. Tātad jautājums par Laikmetīgās mākslas muzeju aktualitāti saglabā. Jāņem vērā, ka ne viss LNMM ēkas palielinājums ir izmantojams mākslas izstādīšanai – jaunajā būvē ir izveidota mākslas darbu glabātava, telpas gleznu restauratoriem, bet vēsturiskajā ēkā izbūvēta konferenču telpa, te būs arī restorāns.
"Ļoti liela kubatūra, bet maza kvadratūra," muzeju pirms rekonstrukcijas un pārveides raksturo arī darbu pasūtītājs – Rīgas domes Īpašuma departamenta direktors Oļegs Burovs (GKR). Kvadrātmetru skaita palielināšana un vēsturiskās ēkas saglabāšana, vienlaikus to pielāgojot mūsdienīga muzeja prasībām, ir bijuši virsuzdevumi, ar ko bija jātiek galā arhitektiem (RD konkursā 2010. gadā uzvarēja arhitekti no Lietuvas), restauratoriem un būvniekiem (abi – Re&Re – O. Z.).
Burovs uzsver, ka jautājums par muzeja rekonstrukciju bijis dienaskārtībā sen pirms būvniecības sākuma 2013. gadā, taču lēmums vairākkārt atlikts politiskās gribas un naudas trūkuma dēļ.
Negaidīts kavēklis – no pazemes
"Ļoti sarežģīts projekts," par LNMM ēkas tapšanu visi kā viens saka projektā iesaistītie – restauratori, būvnieki, projekta pasūtītājs, arī Lāce. "Jebkuru lietu var atstāt pašplūsmā vai nedarīt, bet te bija jūtama vēlme izdarīt līdz galam," saka Lāce, uzslavējot RD Īpašuma departamenta paveikto projekta vadībā.
"Nekad nav nācies būvēt pazemes stāvu tik tuvu vēsturiskajam namam," saka Re&Re atbildīgais būvdarbu un re-staurācijas būvdarbu vadītājs Juris Grodņa. Ņemot vērā, ka plaisas muzeja grīdās un kupolos parādījās jau 25 gadus pēc tā uzbūvēšanas, būvniekiem rekonstrukcija un jaunbūve bija jāsāk ar vēsturiskās ēkas pamatu nostiprināšanu. Paralēli tika sākta muzeja logu restaurācija (vēsturiskajos koka rāmjos iestrādāta īpaši plāna stikla pakete), mēbeļu un parketa atjaunošana.
Visticamāk, LNMM projekts būtu noslēdzies jau krietni agrāk, ja vien procesu nebūtu pamatīgi aizkavējuši... pazemes gruntsūdeņi. 2013. gada rudenī būvnieki saskārās ar pamatīgu problēmu, kas padarīja projektu dārgāku un prasīja vairāk laika, – apakšzemes stāva būvniecības laikā pa pamatu pāļu urbumiem augšup sāka celties spiedūdens, turklāt ap 25 kubikmetriem stundā. Projektētāji šādu scenāriju nebija paredzējuši kļūdainu hidroģeoloģisko datu dēļ. Lai problēmu novērstu, būvniekiem nācās gandrīz uz pusi palielināt betona pamatplāksnes šķēli, kā arī palielināt enkurpāļu skaitu.
Burovs atceras, ka šajā laikā darbi muzejā gandrīz tikuši apturēti – gan minēto tehnoloģisko sarežģījumu, gan arī Zolitūdes traģēdijas dēļ: "Tas bija emocionāli ļoti smags brīdis, mēs bijām uz robežas, bet, paldies Dievam, visi izturēja."
Visi rakstu par atjaunoto Latvijas Nacionālās mākslas muzeju lasiet 4. decembra žurnālā SestDiena!