Bērnu un jauniešu basketbola klubs Basketbola klase pastāv nu jau 15 gadus, un Kristaps Kozlovskis ir tieši «vainīgs» pie tā izveides. Tolaik viņš strādāja basketbola skolā Rīga (tagad Rīgas Basketbola skola) par Pārdaugavas nodaļas vadītāju. Kūrēja gan treniņu procesu, gan apguva administratīvo jomu, veidojot sporta skolas darbu un paralēli mācoties arī FIBA Europe treneru seminārā jeb FECC, kur ir viens no pirmajiem absolventiem Latvijā. «Tātad it kā no basketbola treniņu procesa biju atgājis, bet tajā pašā laikā arī mācījos kā treneris,» viņš saka.
Un tad Maltas Basketbola federācijas prezidents piedāvājis braukt uz Maltu veidot jaunatnes basketbola klubu sistēmu. Tobrīd Latvijā privāto basketbola skolu principā nebija, bet sieva ieteikusies, ka to pašu darbu, ko piedāvā Maltā, viņš varētu veikt arī tepat uz vietas…
… uz Maltu tātad neaizbrauci.
Mana sieva ir ārste, un Maltas federācijas prezidentam piederēja klīnika, līdz ar to mūs aicināja visus kā ģimeni. Būtu bijis jāveic izšķirošs solis, tāpēc, lai cik tas nebūtu smieklīgi, paņēmām papīra lapu, kur rakstījām visus plusus un mīnusus, ko iegūsim un ko zaudēsim. Un tad nu daudz lielāku potenciālu un iespējamā darba rezultātu saskatīju šeit, Latvijā, nekā tas būtu pundurvalstī Maltā. Zinu, ka mana apetīte un gandarījums tur paliktu nepiepildīti.
Tad izveidoji vienu no pirmajām privātajām basketbola skolām Latvijā?
Jau no deviņdesmitajiem gadiem ir meiteņu basketbola klubs Kolibri, tāpat vienlaicīgi ar mani Igors Miglinieks Ikšķilē izveidoja Igora Miglinieka Sporta skolu. Būšana praktiski vienam pret pašvaldības skolām, protams, radīja par sevi šaubas, bet tāpat es atradu savu teritoriālo nišu, kur varēju ieiet un sākt darbu ar Basketbola klasi.
Ar ko šis projekts atšķiras no citiem bērnu un jauniešu basketbola klubiem?
Būsim godīgi, mēs ne ar ko neesam īpaši citādāki. Visi treneri neatkarīgi no tā, vai strādā pašvaldības vai valsts skolā, dara vienu darbu. Uzsvars, ko es kā vadītājs liku sākumā, bija dot katram bērnam iespēju nodarboties ar basketbolu savā mikrorajonā. Tomēr visas basketbola skolas strādā, lai jauniešiem būtu iespēja nodarboties ar savu mīļāko sporta veidu.
Kāda tev pašam bija pieredze basketbolā kā spēlētājam?
Mans pirmais sporta veids bija teniss. Tomēr atceros, ka gāja VEF spēle – vai tik tas nebija pēdējais padomju čempionāts, kur viņi izcīnīja bronzas medaļu, – un es iemīlēju basketbolu. Tad nu, dzirdot reklāmu, ka Valtera Basketbola skolā uzņem audzēkņus, mamma piezvanīja un mani pieteica.
Pirmais treneris man bija nu jau nelaiķis Anatolijs Konstantinovs, par viņu varētu stāstīt daudz pozitīva. Esmu bijis tuvu jaunatnes izlases kandidātu lokam, bet nevienā čempionātā nepiedalījos, savukārt vīriešu basketbolā mans maksimums bija LainERS komandas 11.–12. spēlētāja statuss.
Tomēr saprati, ka gribi palikt basketbolā?
Viennozīmīgi! Kad man uz spēlētāju soliņa blakus sēdēja basketbola leģendas Ivars Liepa un Igors Miglinieks, basis jau mani bija pamatīgi ieintriģējis. Ļoti labi atceros trenera Anatolija Konstantinova teicienu, ka basketbols ir kā narkotika: ja tu saslimsti, esi gatavs ar to saistīt visu turpmāko mūžu. Uz mani šo var attiecināt pilnībā, tāpēc izlēmu kļūt par basketbola treneri.
Tomēr strādāt ar bērniem visi nespēj. Kas tev deva pārliecību, ka gribi būt tieši jaunatnes treneris?
Lai strādātu ar bērniem, ir jābūt mīlestībai pret viņiem. Citādi to darīt nav iespējams. Jā, mūsdienu bērni spēj ātrāk izvest no pacietības, viņi bieži vien uzreiz nedzird, nesaklausa un nesaprot, bet ir jāmāk adaptēties līdzi laikam un ar savu harismu, profesionālo attieksmi jāmāk viņus ievilkt basketbolā. Nav noslēpums, ka pie trenera, kurš nemācēs ieinteresēt, neviens nenāks un grupas būs tukšas. Basketbola klasē ir daudz bērnu, grupas ir pilnas, līdz ar to zinu, ka gan es māku strādāt, gan mani treneri ir pietiekoši profesionāli. Būsim godīgi, mūsdienās ar bērniem strādāt ir daudz grūtāk nekā pirms 20–30 gadiem.
Kā bērni ir mainījušies no laika «kad mēs augām»?
Visi bērni piedzimst vienādi. Tas, kas maina bērnus, ir apkārtējā vide. Mēs kā treneri cenšamies dot viņiem labāko saturu, bet, ņemot vērā sociumu, mūsdienās tas ir sarežģītāk. Allaž bērnu vecākiem saku, ka man ir tikai viens noteikums: vai viņš to vēlas?! Ja redzu, ka bērnam acis deg, kaut varbūt nesanāk, viss ir kārtībā. Šādā gadījumā man vienmēr būs prieks redzēt viņa progresu. Man pat nevajag medaļu. Pietiek ar progresu!
Nesen U20 izlasē spēlēja mans audzēknis, kurš sākumā krita un gāzās. Viņa tēvs ir ar basketbolu saistīts un domāja, ka no dēla nesanāks basketbolists, tomēr es uzreiz pateicu, ka galvenais, ka viņam patīk, viņš grib un ir centīgs. Uzskatu, ka jebkurš bērns var sasniegt noteiktu savu spēju līmeni. Protams, nesapņosim, ka visi spēlēs Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) vai Eirolīgā, bet panākt, ka vari braukt bez maksas mācīties uz ASV, gan ir pilnīgi iespējams.
Cik viegli jaunam speciālistam ir sākt strādāt Latvijas basketbola vidē?
Ņemot vērā saņemto atalgojumu un lielo darbu, kas jāiegulda, jautājums ir, vai visi to grib. Tomēr tiem, kuri tam ir gatavi, noteikti būs iespēja. Iesaku sākumā pastažēties, lai izpētītu situāciju un gluži vienkārši saprastu, vai tas ir tev piemēroti. Arī es pats sāku, vienu vasaru kā brīvprātīgais treneris braucot uz nometnēm un skatoties, ko treneri dara. Ja jaunietis tiešām grib būt treneris, agri vai vēlu šāda iespēja arī tiks rasta.
Treneriem savas zināšanas nepārtraukti jāpapildina.
Kaut virtuālu iespēju mūsdienās ir tik daudz, ka visu nemaz nav iespējams noskatīties, joprojām uzskatu, ka vissvarīgākie ir semināri klātienē. Latvijas Basketbola savienība (LBS) pirms izlases spēlēm rīko seminārus treneriem, un tie vienmēr ir ļoti kupli apmeklēti. Lielisks piemērs ir Luka Banki, kurš bija ļoti atvērts komunikācijai, arī Latvijas Basketbola līgas klubu treneri gāja pie viņa stažēties kā brīvprātīgie treneri, vairāki aizbrauca līdzi pat uz Pasaules kausu. Treneri var nākt skatīties, izglītoties, komunicēt, attīstīties, pilnveidoties.
Pirmajā šī pavasara hokeja izlases treniņā tribīnēs sēdēja viens treneris. Basketbolā situācija ir citāda?
(Neslēpts pārsteigums.) Viens treneris? Mums regulāri ir atvērtie treniņi treneriem. Tāpat Latvijas Jaunatnes basketbola līgas (LJBL) treneri var nākt un skatīties jaunatnes izlašu treniņus. Tas ir viens no izglītības veidiem, ko, manuprāt, daudzi joprojām neizmanto pilnvērtīgi. Tomēr uz iespējām ar lielo izlasi, ko LBS perfekti izveidojusi, treneri nāk ļoti aktīvi. Tur nav viens treneris. Tur ir trīsdesmit un vēl vairāk cilvēku. Novēlu šādu atvērtību saglabāt arī turpmāk.
Kā tu pats teiktu – kāds šobrīd esi kā treneris?
Šeit ir jānodala cilvēciskā un sportiskā puse. Nevienā mirklī nedrīkstam aizmirst, ka mēs visupirms audzinām cilvēku, nevis basketbolistu. Ja paveiksies un sakritīs ļoti daudzi faktori, šis cilvēks kļūs arī par labu basketbolistu, tomēr primārais ir cilvēks. Jā, jebkurš treneris grib uzvarēt, un bieži vien mēs kā treneri grēkojam, darot visu, lai tikai uzvarētu, aizmirstot par audzēkni kā par cilvēku.
Tev svarīgāk ir izaudzināt daudzus labus cilvēkus, nevis vienu basketbolistu, kurš spēlētu NBA?
Cik mums piedzimst NBA spēlētāju? Viens daudzos gados. Savukārt, cik mums ir cilvēku? Ja mēs caur basketbola prizmu spējam izaudzināt cilvēku, kurš pēc tam kļūst, piemēram, par bankas prezidentu, labu ārstu vai gluži vienkārši par cilvēku ar labu sirdi, tici man, man tas ir kaifs. Varbūt pirms 20 gadiem es tā nedomātu, jo katram trenerim uzskatu kopums mainās, bet šobrīd ar saviem Basketbola klases treneriem runāju, ka medaļas ir forši, bet galvenais, cik labus cilvēkus mēs izaudzināsim. Ja šo cilvēku vidū būs arī kāds labs basketbolists, tas būs papildu bonuss.
Tomēr no jums prasa arī rezultātus.
LJBL ir septiņas vecuma grupas. Basketbola klase spēlē sešās no tām, jo viens gads mums kovida dēļ izkrita, un piecas šosezon garantējušas vietu labāko astotniekā starp aptuveni 50 komandām. Līdz ar to varu būt gandarīts arī ar rezultātu. Perfekta kombinācija ir, ja izaudzinām gan labu cilvēku, gan labu basketbolistu, kurš spēlē Latvijas izlasē.
Kādi izaicinājumi jāpārvar sadarbībā ar vecākiem? Salīdzinoši nesen vairākos Latvijas sporta veidos izskanēja dažādi skandāli par vecāku uzvedību spēļu laikā tribīnēs. LBS gan piešķīra diskvalifikācijas, gan izveidoja sociālo kampaņu Ej fanot, bet neaizej ciet!.
Basketbols piedzīvoja divus šādus skandālus, un abi bija saistīti ar Basketbola klasi – vienā bija aizdomas par alkohola reibumu, bet otrā notika kautiņš. Mēs nevaram vecākus pāraudzināt, bet ar viņiem ir iespējams preventīvi runāt, atgādinot, ka atrodamies bērnu basketbolā. Tajā nav jāizcīna uzvara par katru cenu, galvenais ir gūt prieku. Mums nav jābļauj brīdī, kad pretinieku komandas spēlētājs izpilda soda metienus. Starp citu, pavisam nesen saskāros ar ļoti patīkamu situāciju, kad mana komanda iemeta soda metienus un pretinieki par to aplaudēja. Tie bija 2018. gadā dzimuši puiši no Mārupes. Man bija patiess prieks, ceru, ka šis iet uz labo pusi.
Vecāki ir tik karstasinīgi, jo uzskata, ka tieši viņu atvase izaugs par superzvaigzni.
Jo basketbola izlasei ir lielāki panākumi, jo jauno spēlētāju vecākiem rodas lielākas ambīcijas. Un tās bieži vien ir lielākas nekā pašiem bērniem. Tad nu viņi domā, ka mans bērns ir vislabākais, viņš visu var. Šādi «katliņš uzvārās» un emocijas iet tam pāri. Tomēr man ļoti patīk savienības izveidotā akcija – tā jaunatnes basketbola vidē ir pamanāma, un šosezon par šādiem neadekvātu vecāku gadījumiem neesam dzirdējuši.
Ir viens divi negatīvi piemēri, paralēli arī simts pozitīvo, tomēr bieži vien pietiek ar vienu mazu darvas karotīti medus mucā, lai turpmāk mēs runātu tikai par slikto.
Basketbols kļūst aizvien sarežģītāks, pieaug konkurence, paaugstinās prasības pret jauniešu sagatavotību. Vai vispār ir reāli katrā sporta skolā nodrošināt jauniešu mērķtiecīgai attīstībai nepieciešamos apstākļus?
Jā, pēdējos gados basketbols ir ļoti mainījies un basketbola tirgi ir ļoti mainījušies. Vēl nesen mūsu spēlētāju mērķis bija Spānijas, Itālijas un Francijas akadēmijas, bet pēdējos gados redzam, ka visgardākais kumoss, kurā iespējams iekosties, ir ASV koledžu jeb NCAA ceļš. ASV augstskolu piedāvātās iespējas ir fantastiskas! Šobrīd NCAA ir otrā bagātākā basketbola līga aiz NBA, tas paver iespējas pat mūsu jaunajiem basketbolistiem nopelnīt miljonus, esot tikai augstskolā. Jau tagad ir piemēri, ka gan mūsu dienvidu, gan ziemeļu kaimiņu jaunajiem spēlētājiem vārda, tēla un līdzības jautājumu jaunajā regulējumā jeb NIL līgumā tiek rakstīti septiņciparu skaitļi gadā. Tomēr līdz ar to pieaug arī konkurence, kas kļūst daudz nežēlīgāka. Eiropas basketbolam svarīgi bija labi komandas spēlētāji, toties tagad NCAA tirgum svarīgākā ir fiziskā un individuālā sagatavotība. Es baidos, ka ar veco metodi mums būs stipri par maz, lai sagatavotu spēlētājus šādai gaļas mašīnai. Šobrīd jaunajiem spēlētājiem ir jāiegulda daudz lielāks darbs un ar divām stundām dienā, kā arī spīdot tikai jaunatnes līgā, vairs var nepietikt. Visu laiku ir jāpilnveido sava spēle un fiziskie dotumi, katru dienu meklējot iespēju sacensties ar labākiem spēlētājiem, nevis priecāties, ka pie saviem gadiem jaunatnes līgā met 30 punktus.
Daudzi no Latvijas aizbrauc vēl pirms studiju vecuma – jau 14–15 gados un pat vēl agrāk. Cik tas ir pamatoti?
Cik daudzi tur ir izauguši, bet cik atgriezušies atpakaļ? Jā, mēs runājam par Kristapa Porziņģa piemēru, kurš Spānijā izauga līdz pat NBA, bet klusējam par ļoti daudziem, kuriem tas nav izdevies. Arī tagad redzu jauniešus, kuri ļoti agri aizbrauc prom, bet pēc gada diviem atgriežas, un neteikšu, ka labāki. Šeit varbūt jāiemet akmens dažos mūsu treneru un funkcionāru dārziņos, kuri stāsta, cik laba ir mūsu jaunatnes sistēma, bet tanī pašā laikā paši savas atvases sūta uz ārzemēm. Diemžēl arī tas veido parējās sabiedrības daļas neticību Latvijas sistēmai, kaut arī mums ir labie piemēri – Jānis Strēlnieks, brāļi Bertāni, Rihards Lomažs.
Manuprāt, Latvijas basketbola jaunatnes sistēmai akūti nepieciešams projekts, kur labākie būs pulcēti vienviet, galveno uzsvaru liekot uz viņu individuālo izaugsmi. Man personīgi ļoti patīk Ekselences programma, kā arī ļoti gribētu, lai, domājot par vecākiem jauniešiem, tiktu atjaunots kaut kas līdzīgs LMT basketbola akadēmijas projektam, kur U18 izlases kandidāti tiktu pie iespējas rūdīties Latvijas un Igaunijas līgā. Ticu, ka tādā gadījumā lielākā daļa no konkrētā vecuma labākajiem jauniešiem vismaz ļoti apsvērtu domu palikt mājās pirms došanās uz NCAA, jo skaidrs, ka astoņpadsmitgadniekiem šobrīd lielākais izaicinājums ir tikt pie spēles laika mūsu augstākās līgas komandās. Nu jau pat Latvijas Universitātei sastāvā ir vismaz trīs viesspēlētāji.
Tāpēc uzskatu, ka mūsu labākie jaunie spēlētāji jāpulcē vienuviet un viņiem jāpiedāvā kvalitatīvs individuālais darbs, kā arī regulāras spēles minūtes Latvijas un Igaunijas līgā. Protams, vēl izcilāk, ja papildus spēlēšanai šādā līgā klāt būtu iespēja piedalīties akadēmiju starptautiskajos turnīros un, ja mēs vēl mazliet atļautos pasapņot, varētu mēģināt arī nodrošināt iespēju braukt atrādīties NCAA treneriem.
Kuri ir Basketbola klases spilgtākie audzēkņi?
Šeit es nedaudz varu sabēdāties, jo mums ir bijuši audzēkņi visās jaunatnes izlasēs, bet pagaidām vēl nav bijis spēlētāja pieaugušo izlasē. Varbūt pirmais būs Markuss Jakovičs, varbūt tas būs Roberts Rotčenkovs. Redzēsim.
Pēc sešu gadu pārtraukuma visas Latvijas jaunatnes izlases šovasar spēlēs Eiropas čempionāta A divīzijā, turklāt meitenes piedalīsies arī U17 Pasaules kausa izcīņā.
(Ar sajūsmu.) Tas ir fantastisks panākums! LBS darbs ar izlasēm ir devis rezultātu. Sākotnēji tika izveidotas U14 vecuma reģionu izlases, kas veicināja gan lielāku atlasi, gan lēnām veidoja izlašu darba kultūru. Tad tika izveidotas fiziskās sagatavotības vadlīnijas līdz pat reālam vispārējās fiziskās sagatavotības treniņu saturam. Cik esmu dzirdējis, pēdējos piecos gados vairākas reizes tika palielināti jaunatnes izlašu budžeti, kas attiecīgi ļoti uzlaboja treniņprocesu, apstākļus un par vairākām nedēļām pagarināja katras izlases sagatavošanās procesu. Tāpat savienība piesaistījusi vairākus spēlētājus, kuri dzimuši vai visu savu bērnību ir aizvadījuši Spānijā, Vācijā un pat ASV, bet viņiem kāds vai abi vecāki ir latvieši.
Mēs esam maza nācija, un mums visu laiku jābūt inovatīviem, lai sasniegtu mērķus. Bērnu skaits strauji samazinās. Rūjienā, no kurienes mums nāk divi NBA spēlētāji, pērn piedzima tikai 17 cilvēku! Nākotnē noturēt šo latiņu būs ļoti grūti. Uzskatu, ka līdz 14 gadu vecumam mēs bērnus Latvijā sagatavojam perfekti, mūsu sistēma strādā. Tomēr pēc tam sākam nedaudz klibot, nenodrošinām iespēju attīstīties, tāpēc tiek meklēti varianti ārzemēs. Lai tāda iespēja būtu arī vecumā starp 16 un 18 gadiem, labākie jāpulcē kopā un jāveido vienota sistēma ar labākajiem treneriem labā vidē. Klubiem nav tādu līdzekļu, lai ko tādu izdarītu, tai ir jābūt valsts programmai sadarbībā ar LBS.
Pašā augšā, kurp visiem bērniem tiekties, ir pieaugušo izlase. Pērn par tās galveno treneri tika apstiprināts Spānijas augstākajā līgā strādājošais Sito Alonso, tomēr jau pēc četrām spēlēm viņu atlaida. Vai tas bija pareizs solis?
Esmu runājis ar vairākiem izlases spēlētājiem, un bijām vienisprātis, ka Sito Alonso ir augstākā līmeņa treneris. Problēma, ka viņa sistēma netika pareizi pielāgota mūsu izlases modelim. Pirmkārt jau tāpēc, ka viņam nebija laika to izdarīt. Iedodiet Sito Alonso mēnesi, esmu pārliecināts, ka tad rezultāti būtu pavisam citi. Šoreiz viņam tika dotas divas trīs dienas, bet tajās nepalīdzētu neviens treneris. Vai viņam vajadzētu turpināt strādāt? Biju par viņa nomaiņu, jo viņš neatradās īstajā laikā un īstajā vietā. Lūk, Luka Banki atkal trāpījās īstajā laikā īstajā vietā, atnākot mirklī, kad Latvija bija savā zemākajā punktā. Pacelt no zemākā punkta ir daudz vieglāk.
Kā tu vērtē Latvijas basketbola pēdējo gadu attīstību?
Manuprāt, savienība ir paveikusi fenomenālu darbu. Neskatoties uz visādiem izaicinājumiem, kā kovids un karš Ukrainā, tai izdevās pēc izgāšanās pret Bulgārijas izlasi atrast pareizos risinājumus un pacelt valstsvienību līdz šim neredzētos augstumos, kur arī pret spēcīgākajām pasaules izlasēm mēs katrā spēlē cīnījāmies par uzvaru. Sanāca uzvarēt teju visas Eiropas basketbola lielvalstis: Serbiju, Spāniju, Franciju, Lietuvu, Turciju, Grieķiju, Itāliju un daudzas citas. Uz izlases spēlēm tribīnēs brīvu vietu būtībā nav. Turklāt, pateicoties aktīvam savienības darbam, jūtu, ka, par spīti dramatiskajam demogrāfiskajam kritumam, bērnu skaits basketbolā tikai pieaug. Tas noteikti ir izlases veiksmīgā stāsta un lielo panākumu dēļ. Varējām tepat uz vietas redzēt vadošos NBA spēlētājus, turklāt sporta skolu bērniem bieži vien bija iespēja tikt uz šādām spēlēm pilnīgi par brīvu un lieliskas sajūtas piedzīvot klātienē.