Džons Lenons, Pols Makartnijs, Džordžs Herisons, Ringo Stārs – mūsdienās šos vārdus zina ikviens, kurš kaut nedaudz interesējas par rokmūziku. Taču 1963. gada sākumā viņi bija vien zaļi jaunekļi, tiesa, ar zināmu muzicēšanas un koncertēšanas pieredzi, taču grūti izprotami lielākajai daļai britu konservatīvās sabiedrības. Tādēļ skaņu ierakstu kompānijas EMI/Parlophone vadītāja un vienlaikus arī producenta Džordža Mārtina lēmumu par pilnvērtīga šīs grupas albuma izdošanu daudzi nozares kolēģi uztvēra ar neizpratni, skepsi un vāji maskētu smīniņu – nu, nu, no tā taču nekas nesanāks, raksta All About History.
Turpmākie notikumi gan apliecināja, ka Mārtina (starp citu, arī viņš sākotnēji par grupu nebūt nebija sajūsmā) intuīcija viņu nav pievīlusi. Neilgi pēc izdošanas 1963. gada 22. martā Please Please Me iekārtojās pirmajā pozīcijā britu hitparādē un nevienam to neatdeva vēl 30 nedēļu, turklāt pēc tam vēl 36 nedēļas neizkrita no pirmā desmitnieka. Nav slikti debijas albumam, kura lielākā daļa, starp citu, studijā tika ierakstīta vienas pamatīgi trakas un nogurdinošas dienas laikā.
Bundzinieku rotācija
Apgalvot, ka The Beatles tolaik bija nevienam nezināma grupa, nozīmētu grēkot pret patiesību. Žurnāls Rolling Stone atgādina, ka kvartets jau kopš 1961. gada bija labi pazīstams Hamburgas mūzikas klubu apmeklētājiem, bet vēlāk par savu mājvietu izvēlējās dzimtās Liverpūles klubu Cavern Club, ko parasti dēvēja par Cave jeb alu. Un ne jau tāpat vien 1962. gada maijā ar grupu līgumu parakstīja mūzikas izdevniecības giganta EMI britu filiāle Parlophone. Šī vienošanās puišiem gan neko negarantēja nedz finansiāli, nedz ierakstu izdošanas ziņā, taču svarīgākais bija tas, ka nu viņi atradās ļoti talantīgā un ne tikai mūzikas, bet arī mārketinga lietās daudz saprotošā Mārtina redzeslokā.
Producents esot labu laiku domājis, ko iesākt ar šiem it kā perspektīvajiem, zināmās jaunatnes aprindās pat jau diezgan populārajiem, taču toreizējā britu populārās mūzikas elitē nu pavisam neiederīgajiem garmatainajiem puišiem, kuri nevis aplaimoja klausītājus ar rāmām un skaistām melodijām, bet tiem laikiem agresīvā manierē skaļi strinkšķināja ģitāras, raksta žurnāls Far Out. Taču pēc pāris sarunām ar grupas dalībniekiem viņš apjautis, ka šiem zēniem patiešām "ir iekšā", turklāt pievilcīgas šķitušas arī viņu ambīcijas, jo bītli nav vēlējušies vienkārši spēlēt mūziku – viņi gribēja spēlēt labu mūziku, kas aizrautu klausītājus.
1962. gada 6. jūnijā Mārtins pirmo reizi aicināja The Beatles uz EMI Studio (tagad zināma kā slavenā Abbey Road Studios) Londonā. Ar pirmajiem ierakstiem viņš īsti apmierināts nebija, turklāt visvairāk uzēdās grupas toreizējam bundziniekam Pītam Bestam. Tas varēja novest pie konflikta starp grupu un producentu, taču izrādījās, ka arī Džons, Pols un Džordžs ar publikas mīluli Bestu īsti vairs nesaprotas, un grupā viņu aizstāja Ringo. Septembrī bītli atkal atgriezās studijā, lai ierakstītu singlu Love Me Do, taču izrādījās, ka arī jaunais bundzinieks Mārtinam nav pa prātam, un Ringo vietā steigšus sēdās tā sauktais sesijas mūziķis Endijs Vaits. Mazā platīte tika ierakstīta un klajā laista 5. oktobrī, gada nogalē sasniedzot 17. vietu britu oficiālajā hitparādē.
"Žoklis atkaras"
Taču vēl pirms tam Mārtins jau bija nospriedis, ka The Beatles ir lietaskoki un ar viņiem sanāks labs bizness. 16. novembrī visi četri grupas dalībnieki (arī Ringo) un viņu menedžeris Braiens Epstains tika uzaicināti uz ierakstu kompānijas biroju, kur Mārtins pavēstīja ko tādu, no kā visiem, kā mēdz teikt, atkārās žoklis. Proti, producents pauda gatavību izdot pilnvērtīgu grupas albumu (LP).
Bītli labi saprata, ka pirms viņiem rindā uz albuma izdošanu jau labu laiku gaida daudz pazīstamākas grupas, kurām arī ir līgumi ar ierakstu kompāniju. Bet tas vēl bija mazākais. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā Apvienotajā Karalistē bija ierasts, ka ilgspēlējošās plates izdod lielākoties klasiskās mūzikas izpildītājiem, kā arī gana romantiskiem popmūziķiem, jo šo ierakstu mērķauditorija bija pietiekami labi nodrošināti vidusšķiras pilsoņi, parasti pusmūža vecuma. Lielās plates tolaik bija gana dārgas un jauniešu vairums tās atļauties nevarēja – viņi pirka singlus jeb mazās platītes, kuru katrā pusē bija pa vienai dziesmai. The Beatles neapšaubāmi bija orientēti uz jauniešu auditoriju, tādēļ Mārtina lēmums pārsteidza ne tikai pašus mūziķus, bet arī daudzus producenta kolēģus.
Taču tas vēl nebija viss. Producents bija izdomājis, ka vislabāk būtu pirmo albumu izdot koncertieraksta formātā. Taču decembrī pēc pirmās paviesošanās Cavern Club viņš atzina, ka šīs iestādes akustika ir absolūti nepiemērota kvalitatīva ieraksta veikšanai, un saprata, ka nāksies vien topošo albumu ierakstīt studijā. Pirms tam gan grupai bija jāpaveic vēl viens darbiņš. Desmit dienu pēc novembra sanāksmes viņi ierakstīja savu otro singlu Please Please Me – Lenona sacerētu dziesmu, kurā viņš, kā pats vēlāk atzina, bija mēģinājis savienot divu savu elku veikumu, proti, Roja Orbisona mūziku un Binga Krosbija tekstu. Lai gan dziesmas ierakstīšana ritēja kā pa celmiem un bija nepieciešams to atkārtot 18 reižu, galu galā Mārtins bija tik ļoti apmierināts ar paveikto, ka pēc ieraksta beigšanas pat sacījis: "Apsveicu, džentlmeņi, jūs nupat ierakstījāt singlu, kas sasniegs pirmo vietu." Īsti precīza gan šī prognoze nebija – oficiālajā hitparādē 1963. gada 11. janvārī izdotais singls ieņēma otro vietu, taču pirmajā to ierindoja tādi prestiži mūzikas izdevumi kā Melody Maker un New Musical Express.
Trakā diena
Šajā brīdī Mārtins saprata un grupai skaidri paziņoja, ka dzelzs jākaļ, kamēr karsta. Tas nozīmēja, ka albums jāieraksta un pārdošanā jālaiž maksimāli ātri, lai nepalaistu garām brīdi, kad sabiedrība, kuras noskaņojums mēdz būt mainīgs, vēl ir sajūsmā par The Beatles.
Februāra sākumā grupa sāka koncertturneju pa Anglijas klubiem, uzstājoties pat ar diviem koncertiem vienā vakarā, taču 10. un 11. februāris šajā grafikā pēc producenta prasības bija brīvi. Pirmajā dienā mūziķiem vajadzēja atpūsties, bet otrajā – liet sviedrus skaņu ierakstu studijā, ierakstot albumu.
Tolaik Apvienotajā Karalistē bija ierasts, ka LP tiek iekļautas 14 dziesmas – pa septiņām katrā vinila plates pusē. Četras The Beatles kontā jau bija, tātad atlika ierakstīt vēl desmit kompozīciju. Rolling Stone raksta, ka darba sākums bijis samērā smagnējs. Mūziķi nokavējušies un studijā tikuši kādas 45 minūtes pēc paredzētā laika, turklāt Lenons bija pamatīgi saaukstējies un katru brīvo brīdi izmantojis, lai sūkātu ledenes, kas paredzētas kakla sāpju mazināšanai. Studija grupai bija rezervēta no desmitiem rītā līdz sešiem pievakarē, bet līdz vieniem pēcpusdienā bija izdevies ierakstīt vien divas dziesmas. Kā jau ierasts, vienos bija ieplānots pusotru stundu ilgs pusdienu pārtraukums, taču tajā devušies vien skaņu inženieri, producents, menedžeris un ieraksta procesu vērojošais žurnālists. Bītli tikmēr palikuši studijā, iestiprinājušies ar līdzi paņemto pienu un vēlreiz izmēģinājuši visas dziesmas, kuras bija plānots iekļaut albumā. Pateicoties tam, turpmākais darbs ritējis krietni raitāk, taču Mārtins jau bija sapratis, ka albuma ierakstīšanu nāksies turpināt līdz vēlam vakaram, jo nākamajā rītā bītliem bija jāsteidz uz kārtējo koncertu Šefīldā.
Galu galā studijā, kura būtu jāslēdz pulksten 22 un par kuras izmantošanu Mārtins samaksājis 400 sterliņu mārciņu (mūsdienās tas būtu vairāk nekā 10 tūkstoši eiro), bītli strādājuši līdz pat 22.30 vakarā, bet pēc tam vēl kopā ar visiem iesaistītajiem noklausījušies ierakstu, ko vēlāk Mārtins un studijas skaņu inženieri tikai mazliet pieslīpējuši.