Ar jēdzienu "civilizācija" parasti saprotam augstu sabiedrības attīstības stadiju gan materiālā, gan garīgā ziņā, kas ir pēdējais trijotnes "mežonība – barbarisms – civilizācija" posms. Vārdu "civilizēts" nereti lieto, pretnostatot kādu lietu vai rīcību tādai, kas neatbilst konkrētajā sabiedrībā pieņemtajām normām. Tomēr vēsture liecina, ka tur, kur saduras civilizāciju intereses, nereti attiecības tiek risinātas arī ar metodēm, kas drīzāk dēvējamas par barbariskām, proti, kariem. Masveida asinsizliešanās radīja un sagrāva impērijas, pārbīdīja robežas, dalīja mantu un iznīcināja vai paverdzināja tautas, taču līdz pat pagājušā gadsimta 40. gadiem neviens karš nebija draudējis ar globālu un visaptverošu visa dzīvā iznīcību. Tas mainījās Otrā pasaules kara beigās, kad Manhetenas projekts bija sasniedzis mērķi – tā ietvaros radītās atombumbas nu nozīmēja, ka cilvēces rokās bija reāla "pastardienas mašīna" ar potenciālu sēt iznīcību globālā mērogā.
Vēl pirms ASV veica liktenīgo ierakstu pasaules vēsturē, nometot uz Hirosimu un Nagasaki atombumbas un piespiežot Japānas impēriju kapitulēt, bažas bija pārņēmušas ne viena vien Manhetenas projektā iesaistītā zinātnieka prātu. 1945. gada jūnija sākumā pētnieku grupa ar Džeimsu Franku priekšgalā tikās Čikāgas Universitātē, un tapa galvenokārt Jūdžīna Rabinoviča rakstīts ziņojums, ko bija plānots iesniegt ASV kara ministram Henrijam Stimsonam. Tajā tika mudināts neizmantot atombumbas Japānā, turklāt paredzēts, ka tuvāko 10 gadu laikā kodolieroči būs arī citām valstīm, un ASV ar savām blīvi apdzīvotajām metropolēm kodolbruņošanās sacensību gadījumā būtu neizdevīgākā pozīcijā nekā retāk apdzīvotas valstis. Tā vietā ziņojumā ieteikts vispirms pasaulei publiski nodemonstrēt ASV rīcībā esošo kodolieroču spēku, piemēram, tuksnesī vai uz neapdzīvotas salas.
Nav skaidri zināms, vai ministrs ar ziņojumu vispār iepazinās – izskanējušas versijas, ka viņa vietnieks maldinājis Franku, sakot, ka Stimsons neatrodas Vašingtonā, un tā vietā ar ziņojumu iepazīstināti viņa vietnieki. Taču jebkurā gadījumā kodolenerģētikas jautājumu lemšanai ar Stimsona ziņu izveidotā pagaidu komisija jau bija ieteikusi izmantot atombumbas pret Japānu "pēc iespējas drīzāk".
Zinātnieki, kas jūnijā tikās Čikāgas Universitātē, septembrī bija atslēgas personas Bulletin of the Atomic Scientists jeb Kodolzinātnieku brošūras dibināšanā, sajūtot morālu pienākumu pasauli informēt par kodolieroču radītajiem draudiem. Divus gadus vēlāk brošūra pirmo reizi iznāca jau kā akadēmisks žurnāls, un tā vāku rotāja nu par ikonu kļuvušais Pastardienas pulkstenis.
Pulksteņa lēdija
Iespējams, Pastardienas pulkstenis nekad nebūtu tapis, ja viens no žurnāla veidotājiem Haimens Goldsmits ar lūgumu radīt tā vāka dizainu būtu vērsies pie kāda cita, nevis Martilas Langsdorfas. Arī Langsdorfa sākotnēji bija iecerējusi pavisam citu konceptu kodolzinātnieku veidotā žurnāla vākam – stilizētu burtu U, proti, urāna simbolu. Tomēr būtiski, ka Langsdorfa nebija ''mākslinieks no malas", bet gan Manhetenas projektā strādājuša fiziķa Aleksandra Langsdorfa jaunākā dzīvesbiedre. Apgrozoties zinātnieku sabiedrībā, Langsdorfa uzsūca satraukuma un neatliekamas trauksmes atmosfēru. Sajūta bijusi tāda, ka laika kodolieroču izplatības iegrožošanai vairs nav daudz, tāpēc sākotnējā iecere par urānu kā žurnāla dizaina pamatu tika nomainīta ar pulksteni, kas atskaita laiku līdz pusnaktij, – globālas kodolkatastrofas simbolu.
Visu rakstu par Pastardienas pulksteņa tapšanu lasiet SestDiena 20.-26. aprīļa numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!