Čehijas rietumdaļā vairākas dienas sola tveici, un, manevrējot pa Ivana Pavlova ielu gar Spa Hotel Thermal Karlovi Varos, tik tiešām šķiet, ka apavu zoles tajā varētu iekust. Šī iela no 28. jūnija līdz 6. jūlijam, kad notiek 54. Karlovi Varu Starptautiskais kinofestivāls (KVIFF), pārvērtusies par galveno festivāla apmeklētāju, tūristu un vietējo artēriju. Šeit, Karlovi Varos, salīdzinot ar citiem pēdējā laika festivāliem, mazāk runu un filmu veltīts nu jau krietni apzelētajam un deformētajam jēdzienam "sievietes skatiens". Lai gan sieviešu te netrūkst – iepretim viesnīcai izvietotas melnbaltas un krāsainas afišas ar šā gada Kristāla globusa par mūža ieguldījumu kinomākslā saņēmējām spilgtajām amerikāņu autorkino aktrisēm Džūlianu Mūru un Patrīciju Klārksoni. Šo aktrišu skatiena pavadījumā katrs festivāla adepts ieslīd pustumsā, un gan Mūrai, gan Klārksonei veltītas arī nelielas retrospekcijas.
Tieši Mūras dzīvesbiedra režisora Bārta Freindliha attiecību drāma Pēc kāzām/After the Wedding atklāja arī šā gada festivālu. Filmas pamatā ir kādreizējās Dogma 95 patroneses, bet šobrīd romantisku komēdiju veidotājas Susanne Bīras filmas scenārijs ar tādu pašu nosaukumu (2006), kas visai pretrunīgi risina pārtikušās šķiras vēlmi nodarboties ar filantropiju (burtiski – ziedot miljonus, lai glābtu bāreņus Indijā). Freindliha versijā dzimuma lomas gan ir apvērstas – par turīgo ziedotāju kļuvusi uzņēmēja Izabella, kuru atveido pati Mūra, bet viņai līdzās ar visai vārgo dramaturģisko materiālu spīvējas aktieri Mišela Viljamsa un Billijs Krudups. Tas viss rezultējas mazo un lielo cilvēku jeb Dāvida un Goliāta tipa entuziastiski sentimentalizētā melodrāmā.
Vakardienas balsis šodienā
Citviet no afišas uz daudzgalvaino pūli noskatās viens no čehu jaunā viļņa formētājiem, Holivudas kinoklasiķis Milošs Formans (1932–2018). KVIFF iekļauta dokumentālā portretfilma Formans pret Formanu/Forman vs. Forman, kas pretstata divas režisora rokraksta šķautnes – čehu jauno vilni kā estētiku, kas pretojas plakātiskajam sociālajam reālismam, un mākslinieciskos centienus iekļauties Holivudā. Pretstatījumu papildina viņa paša stāstījumi, skatītāju vedot cauri nozīmīgākajiem Čehijas vēstures pieturpunktiem XX gadsimta otrajā pusē. Viņa filmas ir precīzas čehu kolektīvās apziņas zīmes, minēšu vien pāris: debijas filma Konkurss/Konkurs (1963), kas veidota kā semidokumentāls darbs tiešā tā laika franču kino un cinéma vérité ietekmē, fiksējot jauno vokālistu konkursu, veltījums stučīšanas kultūrai – filma Melnais Pēteris/Černý Petr (1964), kā arī Amerikā tapusī Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu/One Flew Over the Cuckoo’s Nest (1975). Viens no filmas Formans pret Formanu vadmotīviem ir pilsoniskās un mākslinieciskās brīvības jēdzieni un tas, kā šie jēdzieni nesakrīt ar realitāti.
Klasiķu klātbūtni uztur arī pirms katra seansa dažādās asprātības gradācijās izrādītās melnbaltās īsfilmas ar kādu no Kristāla globusa balvas par mūža ieguldījumu ieguvējiem. Sērijās "pēcbalvas dzīve" minētais Formans paprāvo statueti izmanto kā stampu, lai pulverī samaltu savas dienišķās tabletes; čehu kinoklasiķe Vera Hitilova (1929–2014) saplēsto balvu koriģē ar līmlenti; bet aktrise Jiržina Bohdalova no tās ķecerīgi meistaro galda lampu. Šai katra seansa uvertīrai piemīt zināma nostalģija par klasiķiem kā konstantu lielumu un tām padomju laika kino veidotāju paaudzēm, kuras, kā izteicies KVIFF mākslinieciskais direktors Karels Ohs, "vēlējās ar cirvi izsist ceļu mūsu sasalušajā jūrā".
Līdzās šai pasāžai arī portretfilma Ko viņa teica: Paulīnes Keilas māksla/What She Said: The Art of Pauline Kael par vienu no kolorītākajām amerikāņu kinokritiķēm Paulīni Keilu (1919–2001), kura galvenokārt zināma ar savām intelektuāli atsperīgajām recenzijām The New Yorker. Montāžas un interviju filmu estētiku apvienojums ir ekskurss ne tikai Keilas radošajā un privātajā dzīvē, bet arī XX gadsimta otrās puses, īpaši 70. gadu, kino, kuru Keila ar saviem rakstiem palīdzējusi skaidrot un definēt.
Viņas galvenā doma – pretošanās džentlmeņu (arī vīriešiem kritiķiem) un diplomātijas kritikai kā tolaik visaptverošai parādībai, kas vēl visai sastopama arī šodien. Keilas raksti, tos pārlasot šodien, šķiet pretenciozi, literāri virtuozi, reizēm ciniski smīkņājoši un smalkas provokācijas pilni – vietējās koordinātēs varētu teikt, ka Normunds Naumanis (1962–2014) un Silvija Radzobe būtu kritiķes līdzinieki.
Padomā, vai to karoti vajag
Turpinot par klasiķiem Karlovi Varos, jāmin arī režisores Lailas Pakalniņas melnbaltā filma Karote/Spoon, kas iekļauta dokumentālo filmu konkursa programmā. Sarunā pēc filmas seansa uz kāda skatītāja jautājumu, kāpēc filma ir melnbalta, Pakalniņas atbilde bija vienkārša: "Nafta ir melna, bet karote ir balta." 65 minūšu darbs aptver plastmasas karotes tapšanas dzīves ciklu un īso izmantošanas termiņu kā pretstatu cilvēka dzīvei. Pakalniņa izvairās no lineāra vēstījuma – filmas esence drīzāk ir vizuāla meditācija par sabiedrības augsto industrializācijas līmeni, kas gatava investēt īslaicīgumā. Dzēlīgāk un precīzāk – tā ir orientēta uz mirkli. Tomēr Karotē neatrast autores diagnozi par laikmetu, sabiedrību vai pārdomas par roku darba klātbūtni automatizētā vidē, izgatavojot nieka balto karoti. Pamīšus izkārtotās operatora Ginta Bērziņa izcilās kompozīcijas, fiksējot karotes ciklu Lietuvā, Norvēģijā, Ķīnā, Honkongā un Azerbaidžānā, atvēl telpu arī skatītājam, lai veidotu savu iekšējo filmu. Plastmasas karote šajā situācijā ir izejas punkts – simbols, kas apkalpo cilvēka pamatvajadzību.
Citam simbolam šajā pašā dokumentālo filmu konkursa programmā pievēršas krievu režisore Ksenija Ohapkina darbā Nemirstīgais/ Immortal, kas tapis kā Latvijas un Igaunijas kopražojums. Idejas par mūžīgo, nemirstīgo slavu un to, kamdēļ cilvēki ir gatavi noliegt savu personību, pieņemot kādu sociālo lomu valsts vārdā, sakņojas pašas Ohapkinas bērnības un pusaudzes gados piedzīvotajā pēc Padomju Savienības sabrukuma. Nemirstīgā darbība notiek industriālajā Apatītu pilsētā Krievijas ziemeļrietumos, fiksējot plašu sabiedrības spektru un to, kā šī nemirstīguma ideja ieaudusies tajā.
Cilvēks ne savās biksēs
Savukārt organizācijas European Film Promotion programmā Future Frames, kas vienkopus izceļ desmit daudzsološu režisoru no dažādām Eiropas valstīm, iekļauta režisore Signe Birkova ar īsmetrāžas spēlfilmu Viņu sauca Haoss Bērziņš (2018). Filmas izkoptā estētika vedina domāt par 50. un 60. gadu bezbudžeta zinātniskās fantastikas un eksperimentālajām filmām ar vēl fantastiski absurdākiem sižetiem. Tās centrā ir "mazais cilvēks" Harijs Bērziņš (Toms Treinis), kuru nolaupa un seksuāli izmanto citplanētieši, vēloties pavairot savu rasi. Pēc šī traumatiskā akta viņš sastop ufoloģi Vilmu Kavaci (Ilze Ķuzule-Skrastiņa), kurai Harijs kļūst par līdzekli, lai beidzot sastaptos ar citplanētiešiem. Pārliecinošs solis uz stabiliem pamatiem radikālā autorkino virzienā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 5. - 11.jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!