Visi uz slēpēm! Bija laiks, kad gandrīz vai piespiedu kārtā cilvēkus no putekļainām darbnīcām un rakstāmgaldu krēsliem brīvdienās centās pievērst sportiskām aktivitātēm, turpretī tagad neviens nekur nav jādzen – ļaužu masas brīvprātīgi plūst sniegoto trašu virzienā. Mašīnu rindas stiepjas visu iespējamo ceļu atzaros, bet viena gara rinda veidojas pie inventāra izsniegšanas punkta. Vienvārdsakot, distanču slēpošana Latvijā piedzīvo vēl nebijušu uzplaukumu. Viens otrs nosmej, ka brīvdienās luksoforus no Brīvības ielas vajadzētu pārvietot uz slēpošanas trasēm.
Maina raketi pret slēpēm
Ivara Mellupa sporta veids ir teniss. Viņa tēvs Augusts tenisu spēlēja Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, pēc tam strādāja par treneri, un tenisa virpulī ir ierauts arī Ivara dēls Jānis. «Es esmu tenisa treneris. Tagad ir dīkstāve un man ir jāmeklē cita nodarbošanās. Biju aizbraucis uz Madonu paslēpot, un tur patiešām ir forši,» Ivars sev Madonā noorganizējis piecu dienu atslodzes nometni no ikdienas rutīnas. "Paņēmu viesnīcā numuriņu un divreiz dienā braucu slēpot. Es savos 56 gados ar sevis nodzīšanu vairs nenodarbojos. Tas vairāk bija atpūtas brauciens. Paņēmu līdzi grāmatas – slēpoju un lasīju. Vienu grāmatu izlasīju pilnībā un vēl ieguvu vērtīgu informāciju no divām tenisa vēstures grāmatām. Palasīju Šamilu Tarpiščevu (Krievijas tenisa autoritāte – aut.). Atbraucis atpakaļ, jūtos ļoti labi. Es ieliku gan mazu fizisko bāzīti, gan arī izvēdināju galvu."
Ivars Madonā slēpoja no 30. decembra līdz 3. janvārim. "Dažas dienas bija ļoti daudz cilvēku, bet es braucu uz trasi arī pievakarē ap pulksten pieciem, un tad jau slēpotāju bija krietni mazāk. Trase bija ļoti labi sagatavota, apkārt laipni cilvēki, tāpēc uz Smeceres silu tiešām ir patīkami aizbraukt. No rīta desmitos trase ar speciālo tehniku jau bija sagatavota. Lielākā daļa slēpoja slidsolī, bet maliņā bija iebraukta arī pēda klasiskajam solim. Man vispār slēpošana ir hobijs. Mēs dzīvojam Mežaparkā blakus mežam, un tas patiešām dod gandarījumu, kad varu iziet paslēpot. Jau no agras bērnības esmu uz slēpēm, lai gan atzīšos, ka jaunībā īpaši neaizrāvos ar slēpošanu. Pēdējos desmit gadus man šī nodarbe ir kļuvusi patiešām sirdij tuva. Mežaparkā savulaik mežs bija pilns ar slēpotājiem. Armijnieki un kas tikai vēl tur neslēpoja. Ilgāku laiku bija tāds atslābuma periods, bet pēdējos trīs četrus gadus atkal var redzēt vairāk slēpotāju Mežaparkā."
Kad Latvijā vēl nebija apjumto tenisa laukumu, ziemās tenisisti fizisko kondīciju uzlabojuši tieši slēpošanas treniņos. "Mums pat bija slēpošanas nometnes Kandavā, Ērgļos, Cesvainē… Tādā veidā ielikām kārtīgu fizisko bāzi. Slēpošana un hokejs – tie bija divi sporta veidi, ar kuriem ziemās nodarbojās tenisisti. Tagad jau viņi slēpo mazāk, jo ir iespēja tenisu spēlēt arī ziemas periodā un tas jau arī savā ziņā ir bizness."
Mūsdienu tenisā lielajos turnīros spēles ilgst četras un dažreiz pat sešas stundas. Spēlētājiem jābūt īpaši labi sagatavotiem. "Ar slēpošanu var uzlabot izturību, taču jārēķinās, ka tenisā ir nepieciešamas arī ātruma īpašības. Varbūt es maldos, bet man šķiet, ka slēpošana vairs nav skolu sporta pro-grammās. Kādreiz taču skolā tam bija atvēlēts trešais ceturksnis."
Klinta Elizabete Siliņa ir tiesneses palīdze. Skolas laikā Lielvārdē šļūkājusi ap māju pašas ievilktā trasītē. Pēc pārcelšanās uz Rīgu dažreiz paslēpojusi Lucavsalā vai Uzvaras parkā, taču tuvāka bijusi slidošana kādā no Rīgas ledus hallēm. Draugs Mārcis ir aktīvs slēpotājs. Pirms Ziemassvētkiem arī viņi abi aizbraukuši uz Smeceres sila trasi Madonā, kur Klinta pirmo reizi izmēģinājusi slēpot slidsolī. Āķis iecirties lūpā, un nu jau trīs nedēļas nogales pēc kārtas abi mēro ceļu uz Madonu. "Tā tomēr ir iespēja izbaudīt slēpošanu 10 kilometrus garā trasē – nav visu laiku jāriņķo pa mazu aplīti. Bijām iebraukuši Priekuļos, bet tur bija tikai 500 metru aplis. Pirmajā reizē bija, kā bija, bet otrajā jau man šķita, ka tīri raiti tieku uz priekšu. Instruktora pakalpojumus neizmantoju, Mārcis man parādīja pamata kustības. Tagad zinu, ka distanču slēpošana ir lielisks veids, kā brīvdienās aktīvi atpūsties. Braucam ar riteņiem, ejam garās pastaigās, bet ziemās turpmāk noteikti arī slēposim."
Sniegu uzglabās vasarā
Smeceres sila sporta bāzes vadītājs Gunārs Ikaunieks atzīst, ka šoziem ir vērojams distanču slēpotāju pieplūdums. "Mūsu priekšrocība vispirms ir laikapstākļi. Daudzviet Latvijā visapkārt vēl ir zaļš, bet, iebraucot Madonā, jau kārtīga ziema. Cenšamies arī nodrošināt, lai trases būtu pēc iespējas garākas un labi sagatavotas. Pēdējos gados tiešām var manīt, ka slēpotāju kļūst arvien vairāk. Lai visus gribētājus nodrošinātu ar inventāru, esam pasūtījuši papildu slēpju komplektus, un, cerams, ka tuvākajā nedēļas nogalē tie jau būs pieejami."
Ikaunieks ir vienisprātis, ka jaunās un talantīgās slēpotājas Patrīcijas Eidukas panākumi arī var pamudināt cilvēkus slēpot. "Tā jau tas ir bijis visos laikos, ka cilvēki ir gribējuši līdzināties saviem elkiem. Man patiešām ir liels prieks, ka beidzot arī Latvijā ir izaugusi pasaules klases slēpotāja. Ar gandarījumu varu teikt, ka šodien (saruna notika otrdien – aut.) Patrīcija slēpoja Smeceres sila trasē. Pēc atgriešanās no Tour de Ski viņa bija izlēmusi treniņus aizvadīt Madonas pusē."
Rēķinoties ar pieaugošo interesi par distanču slēpošanu, Smeceres sila sporta un atpūtas bāzē ir paplašināts automašīnu stāvlaukums, tomēr primārais slēpotājiem ir sniegs, un, lai tas būtu jau ziemas sākumā, šogad pirmo reizi plānots veikt tā uzkrājumus. "Igaunijā slēpošanas centros tā rīkojas vairākus gadus, un tas tiešām paver iespēju slēpošanas sezonu sākt agrāk. Es ceru, ka nākamgad arī mēs varēsim jau decembra sākumā piedāvāt iespēju slēpot, ja dabīgā sniega vēl nebūs. Ar šī gada uzkrājumiem plānojam izveidot aptuveni divu kilometru distanci," stāsta Ikaunieks. Sniegu uzglabā visu vasaru, to apklājot aptuveni ar pusmetru biezu šķeldas slāni. "Sniega zudumi jau neizbēgami būs, bet ir pierādījies, ka šī ir efektīva metode, lai slēpot varētu sākt krietni agrāk."
Fiziski nodarbina, bet neslēpo
Siguldas Fischer Slēpošanas centra instruktore Laura Lapiņa atzīst, ka viens no slēpošanas renesanses iemesliem ir Covid-19 pandēmija. "Vispirms jau visiem, kuri trenējās iekštelpās, šī iespēja tagad ir liegta. Vienmuļi skriet visi nav gatavi, tāpēc meklē citus izaicinājumus. Slēpošana ir piemērota vispārējās fiziskās sagatavotības uzlabošanai arī tamdēļ, ka nodarbina visas muskuļu grupas. Ļoti daudzi vecāki šajā laikā izvēlas savus bērnus vest uz slēpošanas apmācības nodarbībām. Uz slēpēm stājas pat četrgadnieki. Es gan esmu teikusi, ka jaunākus par piecgadniekiem neapmācīšu. Neredzu tam jēgu. No pieciem gadiem, ja ir kāds prātīgs, kurš ieklausās, uz kādu pusstundiņu var paņemt. Man ir bērnudārza vecākās grupiņas audzēkņi, kuri iepriekš trenējušies džudo. Viens no vecākiem piezvanīja un noskaidroja mana pakalpojuma cenu, sapulcēja piecu bērnu grupiņu, un divreiz nedēļā viņi "nobukoja" treniņu laikus. Džudo viņi aizstās ar slēpošanas treniņiem."
Lielākā daļa distanču slēpošanu izvēlas veselības stiprināšanai, un laikam jau maz ir tādu, kuri uz slēpēm stājušies ar nolūku nākotnē sasniegt sportiskās virsotnes. "Savulaik mums taču bija Ernesta Gulbja fenomens, kad daudzi savas atvases aizveda uz tenisa treniņiem. Līdzīgi piemēri bijuši arī citos sporta veidos. Kas to lai zina, varbūt arī slēpošanas treniņu grupās audzēkņu skaits ievērojami palielināsies," min Lapiņa.
Siguldas Fischer Slēpošanas centrā sniega trūkuma dēļ ilgu laiku gan bija pieejams tikai 250 metru garš aplis. "Es nedomāju, ka klimats ir tā mainījies, ka ziemas vairs nebūs. Pirms vairākiem gadsimtiem arī visādi ir bijis. Pat Puškins savās dzejās rakstīja, ka apkārt tikai vieni dubļi un zaļa zāle. Globālā sasilšana ir problēma, bet man šķiet, ka viss notiek cikliski. Ir laika posmi ar aukstākām ziemām un bagātīgu sniega segu, bet tad atkal ir ziemas kā pagājušajā gadā, kad tikai kādas sešas reizes izriņķojām pa 250 metru aplīti. Vasaras jau arī vairs nav tik garas. Peldsezona jūrā ir kļuvusi īsāka, ja vien neesi "ronis". Atceros, ka astoņdesmito gadu beigās mēs maija sākumā pa Pļaviņu gravu slēpojām vēl maija sākumā krekliņos ar īsām rociņām, jo tur ilgi saglabājās sniegs. Tajā laikā bija iespēja arī oktobrī jau izbraukt uz treniņnometnēm Murmanskā vai Sverdlovskā (tagadējā Jekaterinburga) un sākt slēpot," norāda instruktore. Jebkurā gadījumā Sigulda ir viena no Rīgai tuvākajām vietām, kur var slēpot. Kad ārā gaisa temperatūra ir zem nulles, ar sniega pūtēju tiek saražots arī mākslīgais sniegs un slēpošanai tiek izveidots aplis garumā virs viena kilometra. "Pie mums vienmēr ir padomāts, lai būtu ievilkta špūre slēpošanai klasiskā solī. Tāpēc cilvēki brauc un slēpo arī mazajā aplītī. Kādu laiku populāra bija kalnu slēpošana, bet viena daļa entuziastu Latvijas kalnus, žargonā izsakoties, ir atēdušies. Viņi uzskata, ka tie vairs nav nekādi kalni. Laikam ritot, viss mainās. Manā jaunībā par mums, distanču slēpotājiem, teica, ka mēs nodarbojamies ar laucinieku sporta veidu. Tagad nopietni vīri, kas gatavojas Ironman, vai dāmas, kas trenējas krosfitā, slēpo pa distanci, un tas jau ir prestiži. Liela daļa MTB riteņbraucēju ziemā slēpo. Skrējēju, kuri pārmetas uz slēpošanu, ir mazāk – viņi turpina skriet arī ziemā."
Distanču slēpošanā slidsolis atbīdījis otrā plānā klasisko soli, tomēr Laura nepiekrīt apgalvojumam, ka "klasiķi" ir stagnāti, kas neseko līdzi vispārējām slēpošanas tendencēm. "Tieši otrādi – vienai daļai ir apnicis slēpot slidsolī, un viņi vēlas izmēģināt klasisko soli. Visu laiku slēpojot pa līdzenumu slidsolī, arī kļūst garlaicīgi. Piemēram, Uģis Mitrevics (Siguldas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs – aut.), aizslēpojot slidsolī man garām, ik pa laikam izmet: "Būs man arī jānāk pie tevis mācīties klasisko soli." Tas nav nemaz tik viegli, tāpēc arī gribas kaut ko sarežģītāku. Bērnus vispirms māca slēpot klasiskajā solī. Slēpošanai slidsolī ir arī praktisks iemesls – nav jāgatavo slēpes. Mūsdienas treneri ir kļuvuši slinki un negrib vairs gatavot slēpes, par spīti tam, ka inventārs ir mainījies. Tagad klasikai ir pieejamas slēpes ar ādiņu pēdas daļā vai arī ar tā saukto trepīti. Jāņem arī vērā, ka Madona un Priekuļi ir pārvērtušies par biatlona centriem. Par mani jau smejas, ka esmu gandrīz vai pēdējais mohikānis, kurš klasisko soli cenšas pareizi iemācīt no pašiem pamatiem."
No malas gan liekas: kas tur sarežģīts? Atsperies tikai ar nūjām un slīdi uz priekšu. "Manuprāt, abi distanču slēpošanas paveidi ir vienlīdz grūti. Daudziem ir priekšstats, ka slidsolis ir vieglāks un ka viņi jau to pieprot, taču patiesībā ļoti daudzi slidsolī slēpo nepareizi. Uzmetot skatu, to taču var redzēt! Paskatieties, kā aizslīd Raivis Zīmelis (bijušais Latvijas izlases biatlonists un Siguldas sporta skolas treneris – aut.) vai Uģis Mitrevics un ko dara pārējie. Man vienkārši šausmās gribas saķert galvu! Viņi fiziski sevi nodarbina, bet neslēpo. Ja trasē nespēj noturēt līdzsvaru klasiskajā solī, tad slidsolī nebūs iespējams garš slīdējums," uzsver trenere. Viņa cer, ka pēc Covid-19 vīrusa atkāpšanās distanču slēpošanas aktivitātes ziemas periodā nemazināsies. "Man zvana arvien vairāk cilvēku un interesējas, kad ir iespēja slēpot, tā ka es domāju, ka pilnīgi noteikti var runāt par distanču slēpošanas uzplaukumu. Kad atvērsies sporta klubi, viena daļa jau noteikti aizskries atpakaļ uz nodarbībām iekštelpās, bet jācer, ka nākamajā ziemā atkal atgriezīsies slēpošanas trasēs. Mana draudzene Zanda Zariņa-Rešetina trenējas krosfitā un regulāri skrien, bet izlēma vienu svētdienu ar meitām atbraukt paslēpot. Pēc pāris dienām viņa atkal bija klāt. Es esmu slēpojusi no bērnības, tāpēc man slēpošanas uzplaukumu ir grūti izskaidrot, bet redzu, ka pašlaik cilvēki patiešām pavelkas."
Apgaismota trase Ogrē
Rīgas tuvumā distanču slēpošanai pateicīga ir Ogres trase Zilajos kalnos, kura stiepjas līdz Ikšķilei. Ogres Biatlona kluba treneris un tā līdzīpašnieks ir bijušais Latvijas lieliskā četrinieka biatlonists Jēkabs Nākums. "Es pat teiktu, ka distanču slēpošanas uzplaukums ir pārlieku liels. Autostāvvietās pie trases brīvu vietu nav, nomas punktos trūkst inventāra, bet par to, protams, ir tikai jāpriecājas, ka cilvēki svaigā gaisā ir sākuši nodarboties ar fiziskām aktivitātēm arī ziemā. Lielā mērā tas viss ir, pateicoties Covid-19 pandēmijai. Kaut kāds labums no tā visa trakuma arī ir," viņš smejas.
Turklāt uz slēpēm stājušies ne tikai entuziasti. Ogres Biatlona klubā audzēkņu skaits jau sniedzas pāri trīsdesmit. "Patlaban nopietni izjūtam inventāra trūkumu. Ogres priekšrocības ir apgaismotā trase 13 kilometru garumā, turklāt trase ir labi sagatavota slēpošanai gan klasikā, gan arī slidsolī. Par augsta līmeņa sportu distanču slēpošanā pagaidām gan nevaram runāt, lai gan es pirms gada prognozēju, ka Patrīcijas Eidukas griesti būs iekļūšana pasaules top 10, bet viņa to ir izdarījusi jau divdesmit gadu vecumā! Tagad es teikšu, ka viņai ir pa spēkam jau sasniegt labāko trijnieku. Galvenais, lai Latvijā arī turpmāk būtu tādas ziemas, kādu mēs šonedēļ redzam aiz loga."
Slēpes jāpērk pavasarī
Slēpošanas inventāra tirgotājiem patlaban ir saspringts laiks. Gluži kā padomju laikos atkal ir runa par deficīta precēm. MySport veikala vadītājs Lauris Purniņš atzīst, ka slēpju komplektu pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. "Slēpes mums veikalā ir, bet, kamēr apstrādāsim e-pasta pieprasījumus, visiem noteikti nepietiks. Kad pienāks nākamās piegādes, es jau tagad varu apgalvot, ka arī tā partija ātri beigsies. Gan jau kaut kas pāri paliks, bet ejošo preču trūkst – tā nu tas ir. Vēlmes jau visiem ir gandrīz vienādas. Sievietēm vajag slēpes uz augumu 165 centimetri, zābakus – 39. izmēra un, vēlams, ekonomisko variantu. Tādu pieprasījumu ir pāri simtam. Ja ir vēlme iegādāties slidsoļa komplektu par 800 eiro, tad nav problēmu – būs arī konkrētajam augumam un kājas izmēram."
Purniņš jau desmit gadu tirgo sporta inventāru. Iepriekšējos gadus īstas ziemas nebija, tāpēc veikali nav nodrošinājušies ar uzkrājumiem. "Visiem tirgotājiem principā ir iztikas minimums. Šīs gads ir īpašs, jo Covid-19 pandēmijas laikā cilvēki vairāk laika cenšas sportot svaigā gaisā, taču pieprasījums pēc slēpēm vienmēr strauji pieaug tajās reizēs, kad Rīgā uzsnieg pirmais sniegs. Tad visi skrien uz veikalu. Tagad tas nav iespējams, jo veikali ir slēgti – preces var pasūtīt tikai pa telefonu vai internetā. Mēs uz telefona zvaniem vairs neatbildam, jo nespējam apmierināt pieprasījumus, ko esam jau saņēmuši. Es vēlos izmantot situāciju un visiem slēpot gribētājiem ieteikt par inventāra iegādi padomāt savlaicīgi. Ja riteņus būtu vēlams pasūtīt rudenī, tad slēpes – pavasarī, kad veikali veic pasūtījumus uz nākamo ziemu. Tad būs garantija, ka konkrētā prece tiks saņemta. Tas arī ir izdevīgāk. Veikali nevar atļauties turēt lielus uzkrājumus. Nākotnē vēl vairāk plānojam optimizēt preču daudzumu."
Sporta inventāra tirgotājiem patlaban darbu ievērojami sarežģī arī Covid-19 laikā noteiktie ierobežojumi. "Kad veikali bija atvērti, strādājām daudz raitāk. Cilvēki atnāca, izvēlējās vajadzīgo preci un aizgāja pie kases norēķināties. Tagad vairākkārt sazināmies, pasūtījums ir jāmaina, prece jāatgriež atpakaļ – viss process pamatīgi ievelkas. Manuprāt, mūsu lielajā veikalā varēja atļaut kādiem divdesmit cilvēkiem iepirkties," situāciju vērtē Purniņš.
Katrā ziņā viens ir skaidrs: slēpošana viļņa virspusē noturēsies pie būtiska nosacījuma, proti, ja būs sniegotas ziemas. Šonedēļ apkārt paveras īsta ziemas pasaka. "Vismaz mūsu bērni arī varēs teikt, ka viņu bērnībā bija ziemas ar pamatīgām kupenām," norāda jaunās paaudzes trenētājs Nākums. Savukārt trenerei Lapiņai kāds no vecākiem sacījis: "Jūs darāt svētīgu darbu, ka mācāt bērniem slēpot." Ko lai piebilst – lai arī pēc 50 un 100 gadiem aktuāls būtu sauklis: "Visi uz slēpēm!"