Jūrkalnes stāvkrasts nobrucis 150 metru garumā, Jūrkalne briesmās! Stāvkrasts brūk!, Kurzemei uzbrūk Baltijas jūra – šādi, sensāciju alkstoši ziņu virsraksti ap gadumiju parādījās interneta ziņu portālos. Fotogrāfijas, protams, diezgan iespaidīgas, skats nav pierasts, jo cik gan bieži vairākums no mums brauc apskatīt Jūrkalnes stāvkrastu? Lielai daļai atmiņā ir kāda jauka vasaras diena, saule, rāma jūra, vieglā brīze stāvkrasta malā, plašs un patīkams skats. Bet te pēkšņi putoti viļņi, brūkoši zemes blāķi, jūrā iegāzušies koki! Skats tiešām nelāgs, tomēr gan sociālajos tīklos, gan ziņās saceltā ažiotāža ir patiesi pārspīlēta.
Ģeologi, redzot šādus virsrakstus, smīn. Krasta erozija jau gadu tūkstošiem grauž Latviju gandrīz visā piekrastes garumā, un tikai dažos posmos ir tā saucamie akumulatīvie krasti, kur jūras sanestās smiltis un citas sanesas uzkrājas un sauszeme paplašinās. Latvijas 497 kilometrus garajā piekrastē ir daudzi posmi – kopumā aptuveni 60 kilometru garumā –, kur erozija ir neatgriezeniska, citviet pēc spēcīgiem vējiem krasti pakāpeniski atjaunojas. Līdz nākamajai vētrai.
Krasta erozijas galvenie izraisītāji ir spēcīgi vēji un vētras, kas piekrastē paaugstina ūdens līmeni, saceltie viļņi triecas pret krastu un to brucina. Ir vēl vairāki faktori, bet šis, kas ir viens no galvenajiem, pēdējos gados nav nesis lielus postījumus. Vētru ir bijis maz, un tās ir vājas. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pētnieki secinājuši, ka kopš pagājušā gadsimta pirmās puses krastu erozija Latvijā kļūst straujāka, taču pēdējie aptuveni desmit gadi bijuši samērā mierīgi, bez liela apjoma krasta noskalojumiem. Pēdējie patiešām ievērojamie bija vērojami 2005. gada lielajā janvāra vētrā.
Tomēr, pēc pētnieku aplēsēm, Latvijas teritorija vidēji ik gadu sarūk par 5–10 hektāriem. Pašlaik zināmais krasta noskalošanas rekords bijis 1999. gada decembra sākumā, kad stiprā vētrā uz dienvidiem no Liepājas esošajam Bernātu ragam noskalots krasts 35 metru platumā. Citās erozijas bieži skartajās vietās stiprākajās vētrās parasti nobrūk 10–15 metri krasta. Turklāt tieši Jūrkalne, kas šoreiz sacēla ažiotāžu, ir erozijas visvairāk skarto posmu vidū. Tieši erozija arī ir radījusi stāvkrastu, un tas ir dabisks process, kas turpinās.
Ir vietas, kur jūra apdraud kādus infrastruktūras objektus, dzīvojamās mājas vai vēsturiskus objektus un to var mēģināt mazināt. Piemēram, Jūrkalnē mēģinājumi nostiprināt krastu un "iemūrēt" jūru būtu nesamērīga un varbūt pat mazliet muļķīga rīcība, bet skaidrs, ka Liepājas piekrastē risinājumus meklēt vajag. Tur šogad jūra turpināja pārņemt Karostas fortus, kas ir vēsturiska vērtība, taču vēl sarežģītāka situācija jau pirms daudziem gadiem izveidojusies pie Liepājas attīrīšanas iekārtām, kur krasta noskalošana pastiprinājusies. Tieši vēlme pasargāt kādu krasta daļu izraisa straujākus nobrukumus citā posmā. Tas sen pierādīts pētījumos citur pasaulē, un to ģeologi atklājuši arī Liepājā – Ziemeļu mols, kas sargā vienu krasta posmu, rada straujāku eroziju citā daļā.
TrollisJT