Karā tikai paskatīties

Pirmo nošāva garo Plostnieku – lai gan neesmu liels Arvīda Griguļa daiļrades cienītājs, šis teikums viņa stāstā, kura nosaukumu neatceros, man neiziet no prāta. Karu var piedzīvot un aprakstīt, bet kā var nofotografēt un nofilmēt to, kā uz tevi šauj? Vismaz Pirmajā un Otrajā pasaules karā tā bija teju neiespējama misija, fotogrāfs būtu pārāk labs mērķis pretinieka snaiperiem. Varbūt mūsdienās, kad tehnika darbojas arī bez tiešas cilvēka klātbūtnes, tas ir citādi, bet mūsdienās arī pats karš izskatītos citādi, ja mēģinātu atkārtot abu pasaules karu masu armiju principu un uzbrukumā dzītu ne tikai brīvprātīgus profesionāļus, bet iesauktu visus, kam 18 gadu, – tad droši vien lielākā daļa zaļknābju izstieptās rokās turētu nevis šauteni, bet selfijkātu. 

Tomēr, neraugoties uz neiespējamību doties līdzi uzbrukumam ar fotoaparātu, abos pirmajos karos kara fotogrāfi bija. Arī latviešiem. Varbūt mēs par viņiem tik maz zinām tāpēc, ka līdz šim viņu vei­kums bija ļoti fragmentāri apzināts. Tagad foto vēsturnieks, viens no Latvijas Fotogrāfijas muzeja izveidotājiem Pēteris Korsaks (1937), šo balto laukumu ir aizpildījis, apgādā Neputns izdodams aizraujošu fotoalbumu Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki, kurā no faktiskas aizmir­stības gaismā izcelti latviešu kara fotore­portieri, daudzas te redzamās fotogrāfijas tiek publicētas pirmoreiz. Lai gan šī būtībā ir grāmata ne tik daudz par foto­grāfiju, cik par fotogrāfiem, Pēteris Kor­saks par lielu brīnumu uzskata jau to, ka par spīti XX gadsimta kariem, deportāci­jām, bēgļu gaitām un emigrēšanai negatī­vi un fotogrāfijas vispār ir saglabājušies. Kara laika fotogrāfijām bieži vien autors nav zināms. Grāmatā publicēto vēstur­nieka piezīmju autors, Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Jānis Tomaševskis stāsta, ka apmēram 90 procentiem muzeja fondos esošo fotogrāfiju autors nav zināms, tāpēc Korsaka veikums ir īpaši svarīgs. Arī Korsaks pats atklāj, ka viņa pētnieka interese sākas, kad izdodas pie kādas fotogrāfijas atrast autora vārdu. Tad meklējumu un pētījumu process var ilgt pat vairākas desmitgades, kā tas ir bijis, vācot materiālus, piemēram, par Jāni Džonu Doredu (1881–1954). 

Karu redzējis

Publicēdams presē savus atradumus, līdz šim nezināmus faktus par latviešu fotogrā­fiem un viņu darbību pirmskara Latvijas lauku novados, Pēteris Korsaks kļuva populārs jau 70. gados, un tas viņam deva papildu iespējas iegūt informāciju – cilvēki paši sāka sūtīt viņam fotogrāfijas un komentārus par to autoriem. 

 Korsaks ir iniciators un līdzautors ilgu laiku vienīgajai Latvijas fotovēsturei veltītai grāmatai Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas (1985), tajā viņš piecu gadu laikā no aizmirstības izcēla vairākus vārdus, tostarp vienu no latviešu fotogrāfijas pamatlicējam Viesītes foto­grāfu Mārtiņu Bucleru. Rīgas kinostudijā pēc Pētera Korsaka ierosinājuma tapa divas Aivara Freimaņa režisētas doku­mentālās filmas par fotogrāfijas vēsturi – Putniņa izlidošana (1979) un Spoguļa dziļums (1980). 

 Korsaks pats karu ir piedzīvojis kā mazs puika. ''1941. gada 22. jūnijā, kad lidmašīnas sāka lidot, mēs slēpāmies pakrastē izveidotā bunkurā, lopi tika sadzīti mežā. Bet tas ātri pagāja, vācieši bija klāt, un mēs kopā ar diviem vācie­šiem – viens bija Johans, otra vārdu vairs neatceros – svinējām Jāņus. Mūsu lielajā šķūnī vāciešiem bija apmešanās vieta, tur viņi arī ārstēja mūsu vienaudžus – viena meitene kliboja, vācieši viņu noķēra ar varu, lai kāju sadakterētu.

Kad Sarkanā armija atgriezās, sākās manas dzimtas vistraģiskākie notikumi. Faktiski tika fiziski iznīcināti visi vīrieši.

Jau 1941. gada līgovakarā uz ielas aizturēja manu tēva­brāli. Viņš pirmajās vēlēšanās pēc valsts dibināšanas bija bijis Rēzeknes pilsētas deputāts. Tēvabrāli aizveda uz Krieviju, un 1944. gadā viņš jau bija miris. 1945. gadā arestēja manu tēvu, un Viļānu istrebiķeļi viņu pa ceļam nošāva, lai gan tēvs nekur nebija iesaistīts, bija vienkāršs zemnieks. Tēva māsa ar trim maniem pieaugušajiem brālēniem gāja bojā, kad sarkanie partizāni aizdedzināja māju – vai nu sadega, vai tika nošauti...'' 

 Pētīt Latvijas fotogrāfijas vēsturi Pēteris Korsaks sāka jau pagājušā gadsim­ta 70. gados. ''Gribēju pierādīt, ka arī latviešiem ir bijuši izcili fotoreportieri. Atmodas sākumā, kad vēl strādāju Fotog­rāfijas muzejā, man laimējās iegūt četras unikālas kolekcijas – unikālas tādā ziņā, ka tur bija gan negatīvi, gan fotogrāfijas. Biju savācis informāciju vēl par daudziem citiem, kas fotografējuši Pirmajā pasaules karā, bet simt gadu ir pagājuši, un nevie­nas viņu fotogrāfijas vairs nav saglabāju­šās. Piemēram, Valdemārs Priede (1880 – 1940), viens no tiem, kuri XX gadsimta sākumā nodibināja Latviešu Fotogrāfisko biedrību, piedalījās starptautiskās izstā­dēs, bet no Pirmā pasaules kara nevienas viņa fotogrāfijas vairs nav.'' 

 No grāmatā Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki aprakstītajiem 14 fotogrāfiem Pirmā pasaules kara fotogrāfijas ir trijiem. Savukārt ar Otrā pasaules kara fotogrāfi­jām liela problēma parasti ir pavadošās informācijas trūkums – daudzām fotogrā­fijām nav autoru, un arī tām, kurām autors ir zināms, piederīgie bieži vien neko par viņu nezina. ''Vislielākā problē­ma parasti bija savākt kādu dzīves ap­rakstu, kā tad šiem kara fotogrāfiem ir gājis,'' saka Pēteris Krosaks. ''Muzejos neviens pie šīs lietas īsti nepieķeras, jo tas prasa milzīgu pētniecības darbu un arī zināšanu pietrūkst; neviena pirmskara enciklopēdija neko par fotogrāfiem neapkopoja. Man ir iestrādes jau pusgad­simta garumā.'' 

 Gluži visi latviešu kara fotogrāfi šajā grāmatā nav pārstāvēti. ''Te ir līdz šim nezināmie,'' Korsaks min, ka grāmatā nav, piemēram, Viļa Rīdzenieka (1884–1962), kuram ir izdots liels albums. Visizcilākais, vispazīstamākais Pirmā pasaules kara fotogrāfs bija Jānis Rieksts (1881–1970), vislabāk zināmas viņa Ziemassvētku kauju un Latvijas brīvības cīņu fotogrāfi­jas. 

 ''Tik plašā hronoloģiskā un saturiskā amplitūdā vienos vākos laikam pirmoreiz ir satikušies tik daudzi fotogrāfi, kas darbojušies abos pasaules karos, Krievijas pilsoņu karā un arī citus karos,'' grāmatu vērtē Jānis Tomaševskis. ''Ne tikai lielai daļai sabiedrības, bet arī man kā vēstur­niekam, kurš ir daudz vēsturisku fotogrā­fiju skatījies, te ir daudz jauna.'' 

Filmēja bēgošos čekistus

 Pirmā pasaules kara laikā fotogrāfam bildēt kauju būtu gandrīz neiespējami. Aparāti bija uz statīviem, asumu iestādīt nevarēja, jo, tiklīdz parādījās mirgojošs objektīvs, pretinieks šāva virsū. ''Kad 20. gados parādījās Leica, sākās pavisam cita dzīve – mazā kameriņa, knipsē tik,'' saka Korsaks. 

Vairāki fotogrāfi vēlāk pievērsās kino. Tostarp grāmatā aprakstītais latviešu kinohronikas radītājs Eduards Kraucs (1898–1977). Uz Krauca pēdām Korsaks nonāca, ievērojis, ka grāmatās par Baigo gadu (arī zviedru un vācu valodā) ir daudz fotogrāfiju bez autoriem. Tā kā Korsaks pārzināja visus vecos latviešu fotogrāfus, kas varēja būt fotografējuši šos notikumus, viņa aizdomas krita uz Kraucu. Tām apstiprinājumu Korsaks guva tikai 1999. gadā, Kalifornijā iekļuvis Hūvera Institūta pētniecības centrā, kurā glabājas Krauca arhīvs.

Savā testamentā Kraucs visu Latvijā palikušo mantu bija novēlējis ''brīvās Latvijas Republikas valdībai, tas ir, tai valdībai jeb viņas pārstāvjiem, kurai nav nekāda sakara ar komunistiem vai Padomju Savienību''. 

Par fotografēšanu un kinofilmu Kraucs sāka interesēties jau 10 gadu vecumā. Pirmā pasaules kara laikā Kraucs evakuējās uz Maskavu, tur pabeidza vidusskolu, iestājās Maskavas Kalnu institūtā un loloja plānus organizēt ekspedīcijas kalnos ar filmu uzņemšanu, bet revolūcija šiem plāniem pārvilka svītru. 1921. gadā Kraucs atgriezās Latvijā un iestājās Latvijas armijā. Ir palikušas viņa atmiņas par tālaika fotogrāfa darbu. ''Ar palienētu aparātu sāku nodarboties ar fotografēšanu. Fotouzņēmumus par aktuālām tēmām piedāvāju avīzēm un žurnāliem. Pasākums veicās, un jau varēju pieņemt pirmo palīgu Jāni Baltiņu, apmācot viņu arī filmēt. Faktiski es biju sava filmu uzņēmuma operators, izde­vējs, scenārists un šoferis vienā personā. Esmu braucienos nolietojis divus moto­ciklus, trīs automašīnas, ceturto paņēma krievi. Kas var saskaitīt braucienus vilcie­nos, tramvajos, autobusos, ar Rīgas ormaņiem un taksīšiem. Pat Jāņa Daliņa stilā esmu drāzies cauri Rīgai, ja neviena satiksmes līdzekļa nav bijis pa ceļam.''

Latvijā Kraucs ir uzņēmis ap 550 hronikas žurnāliem un ap 15 kultūrfil­mām, ieskaitot tādas filmas kā Rīgas tirgus (1930), Gauja (1934), Kārlis Ulma­nis apciemo Latgali (1934), Cēsis (1939), VEF Minox (1939), uzņēmis ap divsimt tūkstošiem fotoattēlu. Latvijas Kinofoto­fonodokumentu arhīvā glabājas 318 Krauca uzņemto kinohroniku. Viņš ir dokumentējis Jāzepu Vītolu, Vili Plūdoni, Vilhelmu Purvīti. 1930. gadā Kraucu angažēja vācu filmu studija UFA, kopš tā laika filmēšana kļuva par viņa galveno nodarbošanos. Kraucs ieviesa Latvijā skaņu filmas, kopš 1931. gada kopā ar skaņu režisoriem brāļiem Edgaru un Voldemāru Blumbergiem veidodams skaņu hronikas. Skaņu ierakstu aparatūru Blumbergi konstruēja paši.

1940. gadā pēc padomju okupācijas Kraucs turpināja veidot kinožurnālus Padomju Latvija. Tas, iespējams, paglāba viņu no izsūtīšanas 1941. gadā, lai gan Korsaks Valsts vēstures arhīvā ir atradis dokumentu, ka 1940. gada 17. decembrī tika nacionalizēts Krauca kinoteātris Kazino Brīvības ielā 80, kas padomju laikā bija pazīstams kā Muzikālās komē­dijas teātris. Ieceres Kraucam bija bijušas lielas: iekārtot te telpas latviešu māksli­niekiem, skaņu filmu laboratoriju, kafej­nīcu, bibliotēku. Tika plānots veidot ziemeļvalstu hronikas... Šo periodu Kraucs pats ir raksturojis īsi: ''Strādāts bija daudz, zaudēts viss.'' 

Vācu laikā Kraucs turpināja strādāt kā frontes operators, dokumentējot latviešu leģiona karavīrus Volhovas frontē un strādājot arī žurnālam Latvijā Deutsche Wochenschau (Vācu nedēļas apskats). 

Kara reportierim ne vienreiz vien iznācis būt arī nāves draudos. 1944. gadā pie Iecavas, Deutsche Wochenschau uzdevu­mā devies filmēt kaujas, Kraucs nokļuva krievu ielenkumā, tomēr, pārzinādams apkārtni, pa purvu ceļiem ne tikai izglā­bās pats, bet arī parādīja ceļu citām vienībām.

Citreiz atceļā uz Rīgu no Ļeņin­gradas aplenkuma loka viņš aiz Narvas nokļuvis partizānu apšaudes joslā. Jau 1941. gadā, pārdroši filmējot bēgošos čekistus, Kraucs gandrīz gāja bojā.

Vācu laikā Krauca uzņēmumu pievie­noja Rīgas filmai, tapa filmas Sarkanā migla (1942) par Baigā gada (1940–1941) notikumiem, Latviešu tauta cīņā pret boļševismu (1942) un Dziesmu svētki Liepājā (1943). Rīgu Kraucs atstāja 1944. gada 10. vai 13. oktobrī. No Ventspils ar bēgļu un ievainoto karavīru transporta kuģi Bremerhaven devās uz Vāciju. Kuģim uzbruka padomju lidmašīnas un nometa divas fosfora bumbas. ''Tiku ievainots trīs vietās, kad gribēju filmēt, piedraudēja ar nošaušanu,'' atcerējies Kraucs. Kuģis apmēram ar 600 cilvēkiem, tostarp daudziem latviešu bēgļiem, nogrima, bet Kraucam ar māti un abiem brāļiem izdevās izglābties. Kā viņš pats izteicies, no dziļākiem ievainojumiem un iespēja­mas nāves viņu izglābis aitādas puskažo­ciņš. Pēc izveseļošanās Kraucs vēl pama­nījās atgriezties vācu kontrolētajā Kurze­mē un sameklēt sievu Natāliju. Hohfel­des bēgļu nometnē Augsburgā no 1946. līdz 1950. gadam Kraucs filmēja nomet­nes dzīvi, 1948. gadā International Refugee Organization uzdevumā – bēgļu skrīnēšanu jeb iztaujāšanu un izceļoša­nu. Kraucs pats, paklausot cita latviešu kara fotogrāfa Jāņa Doreda ieteikumam, 1950. gadā ieradās Amerikas Savienotajās Valstīs. 

Latvijas muzejos, arhīvos un bibliotē­kās glabājas neliels skaits Krauca foto­grāfiju. Ļoti nozīmīgs ir viņa atstātais mantojums par Ķeguma spēkstacijas celtniecību – 1736 stikla plašu negatīvi un vairāk nekā 6500 platfilmu negatīvu. ''Mums ir dota lieliska iespēja Krauca apstādinātajos mirkļos redzēt, kā tapa XX gadsimta vērienīgākais industriālais objekts Baltijas valstīs laikā, kad Latvija bija brīva un neatkarīga valsts,'' raksta Pēteris Korsaks.