Tomēr gan atsevišķi bēdīgi piemēri, gan speciālisti liek atcerēties – nekritiska attieksme pret sportošanu var beigties pat letāli.Rīgas mērs Nils Ušakovs, šķiet, ir slavenākais skriešanas "upuris". Piedaloties 2011. gada Rīgas maratonā, viņš dažus simtus metru pirms pusmaratona finiša zaudēja samaņu, nonāca reanimācijā, vēlāk tika pārvests uz klīniku Berlīnē un atpakaļ ierindā bija vien jūlijā. Noteiktā diagnoze – rabdomiolīze.
"Pietiekoši ilgi nodarbojos ar skriešanu amatiera līmenī. Taču, ja tu labi vari
noskriet desmitnieku, tas nav tas pats, kas noskriet 21 kilometru. Starpība nav
divreiz. Starpība ir nesalīdzināmi lielāka," tagad, atskatoties uz savu bēdīgo
piemēru, uzsver Ušakovs, kurš šobrīd, šķiet, izstudējis skriešanas būtību un
cilvēka ķermeņa iespējas un rūpīgi seko līdzi negadījumiem maratonos. "Pat ja
tu vari noskriet ļoti labi desmit, divpadsmit un 15 kilometrus, tas tik un tā
nav 21 kilometrs."
Uzmanīties no liktenīgā kilometra ap divdesmit mudina arī
speciālisti. Tiesa, katrs organisms ir citāds, tomēr vidēji pēc 20 kilometriem
vai divu stundu skriešanas ķermenis ir nodedzinājis glikozes rezerves un sāk
lūkoties neceļos. "Tas sāk ņemt enerģiju no taukvielām un olbaltumvielām, taču,
tās pārveidojot par enerģiju, rodas blakus produkti, kas ir kaitīgi organismam," skaidro sporta ārste Lolita Kalniņa- Havraneka.
"Patiesība ir tāda, ka ātrums, ne attālums nogalina," saka Marta Zumberga, kura
savu pirmo pusmaratonu noskrēja gadā, kad tas gandrīz letāli beidzās Ušakovam. Pilsētā klīst leģendas, ka viņa,
negatavojusies, puķainos šortos un futbola bučos, vienkārši aizgājusi un
noskrējusi – divās stundās un dažās minūtēs. "Es negatavojos skriešanai, taču
esmu bijusi aktīva visu laiku," skaidro Marta, kura šobrīd ir ātrākā
ultramaratoniste Latvijā.
Fizioterapeite Līga Māķēna noteikti neiesaka izvēlēties Martas Zumbergas ceļu
un uzsver – skriešanai ir jāgatavojas. Jāpievērš uzmanība ne vien pašiem
skriešanas treniņiem, bet arī pareizi jāiesildās, jānostiprina muskuļi,
locītavas. Arī skriet jāiemācās pareizi. Viņa saka, ka 21 kilometrs ir robeža,
kam īpaši jāgatavojas.
"Jānostiprina muskulatūra, īpaši gūžas rotatori, kas atrodas
gurna ārmalā," stāsta speciāliste, kuras klienti ir arī skriešanas entuziasti. "Sāniņš
bieži tiek atstāts novārtā. Ja nedomā par skriešanas tehniku, skrienot notiek pārāk
daudz kustību laterāli." Pārtulkojot nespeciālistam saprotamā valodā – tas
izskatās nedaudz pēc soļotāja, kam gurnu grozīšana savukārt ir nepieciešama.
Būtiski
esot izvēlēties arī pareizo skriešanas stilu. Līga skaidro, ka ir skriešana caur
papēdi, skriešana ar pilnu pēdu un skriešana caur pirkstgalu. Elites klases sportisti
visi skrienot caur pirkstgalu, kas nozīmē arī kārtīgu atspērienu. Ja cilvēka skriešanas
stils ir caur papēdi, var parādīties jau pieminētā nevēlamā kustība sānos.
"Gurniņš
ir jātrenē. Jāguļ un jāpilda, kā puiši saka, meiteņu vingrinājumi – jāceļ caur
sānu kāja gaisā. Pēc tam vēl stiepšanās vingrinājumi, un tad var skriet,"
nesatricināmi noskaita Līga.
Visu rakstu ar profesionāļu padomiem par to, kā pareizi sākt "jaunu dzīvi", proti, sportot tā, lai nekaitētu veselīvai, lasiet žurnāla SestDiena 11.-17.marta numurā!