Televīzijas nu jau kādu laiku piedāvātā iespēja brīvi darboties ar ekrānā redzamo, iepauzējot ziņas, kamēr tiek papildināta kafijas krūze, vai atkārtojot mīļākās filmas epizodi kaut trīsdesmit reižu, kā arī interneta neizmērāmā brīvība radījusi ne tikai iespēju, bet arī vēlmi cilvēkam pie zilā ekrāna pavadīt aizvien vairāk laika. Nenoliedzami, lielai daļai nakts stundās miegs palicis otrajā plānā – aiz iemīļotā seriāla sērijām. Pašmāju seriāli gan vienmēr vērtēti ļoti dažādi. Ir ilggadēji fani un aizstāvji, kuri pie mums ražotos daudzsēriju stāstus skatās no pirmās līdz pēdējai sērijai, to uztverot kā negrozāmu ikdienas rituālu, un ir arī mūžīgie pretinieki, kuriem ja ne plašāk, tad vismaz draugu lokā patīk uzsvērti paziņot, ka lai nu ko, bet Latvijā ražotos seriālus jau nu gan viņi neskatās. (Apbrīnojami gan, ka nereti šie cilvēki pat ļoti labi pārzina ne tikai seriālu personāžus un viņu dzīves līkločus, bet arī visus ar šīm daudzsēriju filmām saistītos jaunumus.) Taču jautājums paliek – cik kvalitatīvas un konkurētspējīgas visādā ziņā ir pie mums tapušās ziepju operas, un ko seriālu kontekstā vispār nozīmē "labākais"? Filmas profesionāļi Latvijā novērtē ar Lielā Kristapa statuetēm, savukārt seriāli šādi apbalvoti netiek – un paliek vien skatītāju vērtējums "ar pulti".
Ja kā galveno kritēriju noteiktu vien popularitāti, saskaņā ar pētījumu kompānijas TNS datiem jau vairāku gadu garumā stabilā uzvarētāja pozīcijā būtu UgunsGrēks. Piemēram, šī gada visu septembra programmu topā tas ierindojies otrajā vietā aiz šova Izklausies redzēts, par spīti (vai varbūt pateicoties) tam, ka šī ir jau UgunsGrēka 16. sezona, pirmajā mēnesī ieinteresējot 149,2 tūkstošus Latvijas skatītāju. Savukārt pērn skatītāju skaits sezonai kopumā sasniedza teju 1 033 842 Latvijas iedzīvotājus. "Tas ir jau kā zināms brends, ja tā var izteikties. Mēs laikam bijām pirmie, kas Latvijas Televīzijā sāka ar seriālu, proti, Neprāta cenu. Pēc laika sākās seriālu bums arī citos kanālos. Laikam citi paskatījās un saprata, ka tas strādā, ir gana labs, un, tā teikt, centās realizēt ko līdzīgu," seriāla pirmsākumus atceras UgunsGrēka producente Baiba Saleniece.
Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Rūta Muktupāvela uzskata, ka TV seriāli stereotipiski tiek saistīti galvenokārt ar mājsaimnieču un pensionāru auditoriju, tomēr arī ekonomiski aktīvi cilvēki vakarā labprāt "atdodas" televīzijai – tādā veidā, nedarot neko, atslābst pēc intensīvas darbdienas, jo, skatoties seriālus, smadzenes atpūšoties pat vairāk nekā guļot. "Attiecībā uz seriālu kultūru var teikt, ka tās pastāvēšanu veicina arī nepieciešamība pēc skaidri strukturēta ikdienas ritma un regularitātes. Mūsdienu histēriski dinamiskajā, neprognozējamajā vidē mēs neviļus meklējam patvērumu un veidu, kā kaut vai minimāli pārvaldīt savu laiku. TV seriāli ir tieši tas līdzeklis, kas dāvā miera un laika ritma prognozējamības ilūziju, neprasot īpašu piepūli, kā tas būtu, izvēloties citu atpūtas veidu – meditāciju, lūgšanu, vingrošanu vai profesionālās mākslas baudīšanu. Vēloties noskatīties kinofilmu, tam jāveltī atsevišķs laiks, jākoncentrējas, jātērē emocijas un intelekts," seriālu popularitāti skaidro Muktupāvela.
Visu rakstu par aktuālajiem latviešu seriāliem un aktieriem tajos lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!