Dzīvnieku patversmes Labās mājas ēka Mežapurva ielā tika atklāta 2012. gadā. Šī vieta tika speciāli projektēta un uzbūvēta, ņemot vērā tās specifisko funkciju – tā nav kāda jau gatava ēka, kas pielāgota patversmes vajadzībām, bet gan daudzu gadu garumā rūpīgi plānota celtne. Centrālā ēka sastāv no vairākiem pielietojuma ziņā atšķirīgiem, bet savienotiem blokiem, kuros ir iespējams dot pajumti 50 suņiem un 40 kaķiem. Šeit ir arī dzīvnieku veterinārās aprūpes telpa, divas virtuves un telpas barības uzglabāšanai, palīgtelpas darbiniekiem, kā arī neliela zāle mācību un konferenču norisei. Patversmes teritorijā iekārtoti trīs plaši suņu pastaigu laukumi, kā arī divi pastaigu laukumiņi kaķiem. Arī voljēriem, kuros suņi mīt iekštelpās, ir paceļamas lūkas, kuras siltā laikā tiek atvērtas un dzīvnieki iegūst vēl papildu ārtelpu, kurā uzturēties.
Suņi uz pastaigu laukumiem tiek vesti pavadā pa vienam, izskraidīties tur var gan vienatnē, gan pa vairākiem – kopā laiž tos, kuri ir saticīgi. Dzīvnieki ārā pavada pa stundai divas reizes dienā. "Patlaban patversmē ir 32 suņi, patversme reģistrēta uz 50 suņu vietām. Dažkārt nākas uzņemt arī vairāk dzīvnieku, taču tad ir grūti nodrošināt tik labu aprūpi, kāda atbilst mūsu izvirzītajiem standartiem, jo kvalitāte zūd, nav iespējams dzīvniekiem veltīt pilnvērtīgu uzmanību. Protams, neviena pasaules patversme nevar pietuvināt apstākļus mājās esošo mīluļu dzīvei. Suns ir bara dzīvnieks, viņam vajadzētu dzīvot ar cilvēku, ieņemt savu nišu. Sunim var iemācīt uz kādu laiciņu palikt vienam, taču viņam nav lielākas laimes kā kalpot saimniekam, tikt paglaudītam, doties pastaigās," teic Astrīda Kārkliņa.
Patversmes suņus izstaidzināt nāk brīvprātīgie, sevišķi aktīvas ir brīvdienas: "Esam izveidojuši karti, kurā atzīmēts, kādā maršrutā labāk staigāt, cik lielus lokus iet. Var maršrutu pat divreiz iziet, un suņi priecājas par komunikāciju arī ar cilvēku, nevis tikai izkustina muskuļus, kas, protams, arī ir ļoti svarīgi. Mums notiek arī semināri brīvprātīgajiem staidzinātājiem, kuros kinologs pastāsta, kā izturēties, kā komunicēt ar suni pastaigas laikā, pabužināt – lai dzīvnieks izjūt, ka ar cilvēku ir forši. Ir sunīši, kuri jau no trīs mēnešu vecuma turēti pie ķēdes un nav saņēmuši labu saskarsmi ar cilvēku. Viņi nezina, kā uzvesties, baidās no trokšņiem, no svešiniekiem. Pamazām tas jādabū ārā, lai varētu sunim atrast jaunas mājas."
SVARĪGĀKAIS – MĀJAS
Diemžēl dažkārt gadās, ka dzīvnieka iepriekšējā pieredze ir bijusi tik traumējoša, ka tas ir bailīgs, tramīgs, nespēj iedzīvoties jaunajās mājās un tiek atdots atpakaļ patversmē vai arī viņu nemaz neizvēlas. Piemēram, te paliek gados vecie kaķi, dzīvnieciņi ar kādu problēmu vai izteikti nedraudzīgie – tie nedodas rokās, šņāc. Nav agresīvi, bet baidās, neuzticas.
"Pēc iespējas mēģinām strādāt ar dzīvniekiem, lai tos būtu iespējams iekārtot kādā ģimenē. Arī pie kaķiem nāk brīvprātīgie, bužina, glauda viņus vai vismaz uzturas tuvumā. Suņiem ir vieglāk iemācīt jaunus uzvedības paradumus, taču kaķi ir ļoti neatkarīgi, katrs ar savu raksturu, un tur neko nevar darīt. Protams, kaķītis savu saimnieku pazīst, saprot, ka aprūpes personas par viņiem gādā, un pamazām veidojas uzticēšanās," skaidro patversmes vadītāja un piebilst, ka tie dzīvnieki, kurus kaut kādu iemeslu dēļ neviens neizvēlas, patversmē paliek līdz dabiskam savas dzīves noslēgumam. Gadījumi, kad tiek pielietota eitanāzija, esot ļoti reti – tikai tad, ja dzīvnieks ir ļoti agresīvs vai ar smagām veselības problēmām un nav cerību uz atlabšanu.
Patlaban patversmē kaķu ir maz, taču maijā, kad kaķenēm būs jauns kaķēnu metiens, visas patversmes noteikti būšot pārpildītas.
LIEKOS IZMET
Patversmē nonāk gan klaiņojoši dzīvnieki, kuru saimnieku nav iespējams noskaidrot, gan tādi, kas zaudējuši savu cilvēku, piemēram, tas nomiris. Diemžēl daudz ir arī tādu dzīvnieciņu, no kuriem viņu iepriekšējie saimnieki vienkārši atsakās – izrādās, ka kādam ir alerģija, mīlas pārītis, kas paņēmis dzīvnieku rozā briļļu periodā, izšķiras, pārceļas uz ārzemēm, vai arī iegādātais kucēns izaug ne tāds, kā gaidīts.
"Internets ir pilns ar sludinājumiem, kuros piedāvā iegādāties it kā šķirnes kucēnus, taču bez ciltsrakstiem un par krietni zemāku cenu. Taču jāsaprot, ka šādi jūs faktiski iegādājaties kranci, nereti par vairākiem simtiem eiro. Un tā arī gadās – pirka mazu sunīti, bet izauga liels, un nav vietas dzīvoklī. Šie dzīvnieki nav vakcinēti, nav attārpoti, nereti to kažokos mīt spalvgrauži, ausu ērces. Cilvēki tos ražo tikai naudas dēļ, nedomājot par labturību.
Mums ir laba sadarbība ar vairākām dzīvnieku aizsardzības biedrībām, kurām nav savas patversmes, bet kuru uzmanības lokā nonāk dzīvnieki, kas pieder, piemēram, alkoholiķiem vai nelabvēlīgām ģimenēm. Šīs biedrības mūs informē, un mēs cenšamies paņemt šo dzīvnieku, ja mums ir vietas.
Savukārt laukos cilvēki savus suņus ne tikai nereģistrē, bet arī nesterilizē. Sadzimst kucēni – liek sludinājumus Facebook vai Ss.com un meklē, kam atdot. Liela auguma bezšķirnes kucītei var būt pat 12 kucēnu vienā metienā. Nereti, atsaucoties uz šādu sludinājumu, piezvanām un sakām, ka esam no biedrības, mums ir arī patversme, bet jūs meklējat kucēniem mājas. Tie prasa ēst utt. Mēs piedāvājam paņemt kucēnus, bet par saviem līdzekļiem sterilizēsim arī jūsu kuci. Aizvedīsim un atvedīsim, jums ne par ko nebūs jāmaksā un nekad vairs nebūs šādu problēmu. 90% gadījumu cilvēki atbild, ka arī tagad viņiem nav nekādu problēmu. Ieliek sludinājumu un vēl par 10 vai pat 20 eiro dzīvnieciņu dabū prom. Tā ir milzīga neizglītotība un atpalicība! Ļoti bieži tomēr neizdodas šiem zvēriņiem atrast saimniekus pašu spēkiem, tad nu viņus vienkārši izmet ārā – maisos vai kastēs atstāj ceļu malās vai kur nebūt, labākajā gadījumā apdzīvotā vietā. Tā nu šie dzīvnieciņi nonāk patversmē. Ir gadījies, ka suņus vienkārši atved un piesien tepat pie patversmes žoga," par situāciju stāsta Kārkliņa.
SVARĪGI STERILIZĒT
Šobrīd Labajām mājām nav līgumu ne ar vienu pašvaldību, un tas nozīmē, ka nav pienākuma nevienam kādu pakalpojumu sniegt. Pērnā gada nogalē pretendējuši Rīgas domes (RD) konkursā par kaķu uzņemšanu, taču neuzvarēja.
Patversmes vadītāja teic, ka attiecībā uz kaķiem neesot jēgas tos ķert un ievietot patversmē, jo pieauguši dzīvnieki, kas pieraduši dzīvot nosacītā savvaļā bez cilvēka klātbūtnes varbūt pat daudzās paaudzēs, lielākajā daļā gadījumu nebūs pieradināmi pie dzīves mājās, ģimenē. Kārkliņa atsaucas uz ārvalstu pieredzi un stāsta, ka izplatīta prakse esot bezsaimnieku jeb ielas kaķus noķert, sterilizēt un palaist atpakaļ. Kaķi ļoti vairojas – ielas kaķenei gadā ir trīs metieni, katrā apmēram pieci kaķēni. Aprīlī, maijā dzimušie var vairoties jau tā paša gada rudenī, tāpēc svarīgākais ir to ierobežot.
"Visas dzīvnieku biedrības Latvijā maksimāli cenšas ielu kaķus sterilizēt. Ja redzat kaķīti, kuram ir nedaudz, apmēram trešdaļa, nogriezts no kreisās auss, tad tā ir zīme, ka kaķis ir sterilizēts – tā ir atpazīšanas zīme, lai netiktu tērēti resursi, ķerot jau sterilizētus dzīvniekus. Arī RD ņem savā aizsardzībā kaķus, piešķirot līdzekļus to sterilizācijai. Latvijas Dzīvnieku aizsardzības likumā ir rakstīts, ka šādiem bezsaimnieku kaķiem ir tiesības dzīvot un uzturēties apdzīvotu vietu tuvumā, bet galvenais ir, lai tie būtu sterilizēti. Ir biedrības, kuras kaķiem pie sterilizācijas apmaksā arī trakumsērgas vakcīnu. Latvijā jau vairāk nekā desmit gadu nav konstatēta trakumsērga. Arī patversmēm nav tiesības izdot nevienu dzīvnieku – ne suni, ne kaķi – bez trakumsērgas vakcīnas. Valstī ir programmas savvaļas dzīvnieku profilaksei, esam droši par savu Latvijas dzīvnieku pasargāšanu, tādēļ ļoti uztraucamies arī par robežām, lai netiek ievesti dzīvnieki no valstīm, kur šī vakcīna nav obligāta un kur joprojām ir trakumsērgas izplatība," norāda Kārkliņa, aicinot ikvienu sekot līdzi savu mīļdzīvnieku vakcinācijas termiņiem. It sevišķi svarīgi tas ir kaķiem, kuri dodas ārā privātmāju apvidos pie mežiem, kur sastopamas arī lapsas un citi savvaļas dzīvnieki.
IZGLĪTOTA SABIEDRĪBA
Lai veicinātu dzīvnieku labklājību, ļoti nozīmīga ir sabiedrības izglītošana, uzskata patversmes vadītāja. Labās mājas regulāri uzņem pie sevis skolēnu un studentu grupas, vada lekcijas un ekskursijas pa patversmi, stāsta par dzīvnieku aizsardzību un māca atbildību. Taču īpaši nozīmīga ir likumu sakārtošana, tādēļ Kārkliņa ne tikai seko līdzi aktualitātēm likumdošanā, bet arī aktīvi piedalās dažādās iniciatīvās to izstrādei.
"Esmu gandrīz visās darba grupās, kas gan Ministru kabineta noteikumus, gan dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumus izstrādā. Patlaban ir aktuālas izmaiņas dzīvnieku tiesību aizsardzības likumā, kas ierobežos suņu turēšanu pie ķēdes. Ļoti svarīgi arī sakārtot nelegālu dzīvnieku pavairošanu, audzēšanu un turēšanu, tādēļ arī sludinājumi tiks reglamentēti – būs skaidri jāsaka, ja pārdodamajam dzīvniekam nav ciltsrakstu u. c. Juglas dzīvnieku aizsardzības grupā esam radījuši dzīvnieku aizsardzības organizāciju memorandu, aktualizējot, mūsuprāt, būtiskākās problēmas. Mēs vienojāmies, ka kontrolēsim un ziņosim Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) par gadījumiem, kas ir nelikumīgi. Arī savvaļas dzīvnieku turēšana vietām ir aktuāla tēma," uzsver Kārkliņa un piebilst, ka Latvijai jāvirzās uz to, lai visi suņi un kaķi būtu reģistrēti un čipēti.
PIEPILDĪJA SAPNI
Dzīvnieku aizsardzība ir gan Astrīdas Kārkliņas nodarbošanās, gan sirdslieta. Viņas izglītība nav saistīta ne ar veterinārmedicīnu, ne kinoloģiju, taču palīdzēt nelaimē nonākušajiem dzīvniekiem bijis aicinājums, kuram ļauties radusies iespēja jau 90. gados.
Sākumā ar dažiem senioriem domubiedriem kopā īrējuši namiņu, kurā rūpējās par suņiem, kas palikuši bez saimniekiem. Pēc dažiem gadiem atraduši dienesta suņu audzētavu, kas beidza darboties un kur jau bija 14 sprosti suņiem āra dzīvošanai. 1999. gadā bijusi iespēja šajā vietā ievākties un izveidot patversmi. Tur biedrība darbojusies 13 gadu – līdz tika uzbūvēta ēka un iekārtota teritorija vietā, kur patlaban atrodas Labās mājas. Kārkliņa teic, ka sapnis sākumā šķitis nereāls, taču viņa uzskata: ja pie tā turēsies un darbosies mērķa virzienā, viss izdosies!
"Sūtīju ēkas plānus Lielbritānijas lielākajām dzīvnieku patversmēm, lūdzot viņu izvērtējumu un ieteikumus, koriģējām, uzlabojām šo un to. Zeme, uz kuras patversme atrodas, pieder RD, mēs to īrējam. Tāpēc nevaram pārāk izplesties. Darbinieki mums ir ap desmit. Dzīvnieku daudzumu nosaka vietu skaits, un tad attiecīgi ir arī tam pakārtots darbinieku skaits. Mēs piedāvājam tikai dzīvnieku uzturēšanu, nevis gūstīšanu. Algojam štatā veterinārārstu trīs reizes nedēļā, kaut uz visu dienu, ja vajadzīgs," atklāj Kārkliņa.
PAMATĀ ZIEDOJUMI
Patversmes finansējums tiek nodrošināts ar ziedojumiem. Izaicinājums ir nodrošināt stabilu finansiālo spilvenu, lai būtu drošības sajūta par patversmē esošo dzīvnieciņu nākotni. Nereti tādēļ nākas būt radošiem un neatslābstoši darboties, lai piesaistītu ziedojumus.
"Ziedojumu kastītes, dažādas akcijas, dažādi veidi, kā tik varētu lūgt cilvēkam ziedot. Viennozīmīgi tomēr jānopelna pretimnākšana, lai cilvēks gribētu ziedot tieši tev, jo vienmēr jau ziedojam kaut kādu iemeslu, savas motivācijas dēļ. Mums arī svarīgi, lai cilvēki redz, ka rūpējamies par dzīvniekiem, mums pats galvenais ir viņu labturība. Gribam, lai suņiem un kaķiem ir silti, lai ir maksimāli daudz dažādu pastaigu. Rūpējamies, lai nāk kinologi strādāt un brīvprātīgie iesaistās. Iesākām jaunu projektu, kurā kinologs kopā ar brīvprātīgajiem centīsies strādāt ar suņiem, kuriem ir bailes, kuriem grūti uzticēties, lai cilvēki gribētu viņus ņemt," stāsta patversmes vadītāja.
Galvenie ziedotāji esot privātpersonas – pēc biedrības aplēsēm, lielākoties 20 līdz 40 gadu vecumā. Atbalsta arī uzņēmumi un organizācijas, viens no ilggadējiem patversmes draugiem ir Borisa un Ināras Teterevu fonds.
CILVĒKS = VALSTS ir rakstu sērija par pilsonisko līdzdalību Latvijā, tās neizmantoto potenciālu un NVO lomu tajā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Cilvēks = valsts rakstu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.