Pirms trim gadiem daudzi Latvijas iedzīvotāji sociālajos tīklos un privātās sarunās dalījās ar stāstiem par žņaudzošu stresa sajūtu, kas neļauj koncentrēties darbam un dzīvot normālu ikdienas dzīvi. Lai arī vairākums nekad nebija piedzīvojuši īstu karu un arī Ukrainā notiekošais iebrukums tieši neapdraudēja dzīvību, cilvēkiem šķita, ka karš uzplēsis senas rētas. Ļoti iespējams, nomācošā sajūta nebija tikai domas par nākotni, bet gan gēnos ierakstītas atmiņas.
Jaunā pētījumā noskaidrots, ka cilvēki patiešām spēj saasināti izjust priekšteču piedzīvotās šausmas, jo tās tiek ierakstītas ģenētiskajā kodā un nodotas nākamajām paaudzēm. Tā rezultātā pāridarījuma sekas turpina dzīvot kopienā vēl ilgi pēc tam, kad pēdējie tā aculiecinieki jau ir aizgājuši aizsaulē.
MAINA GĒNUS
Starptautiska zinātnieku komanda pie šāda atklājuma nonāca pētījumā ar 48 sīriešu bēgļu ģimenēm. Viņi savāca DNS paraugus no triju paaudžu sievietēm. Senākajā bija vecmāmiņas, kuras piedzīvoja islāma radikāļu sarīkoto slaktiņu 1982. gada februārī. Vidējā paaudzē bija bruņotos nemierus 2011. gadā pieredzējušās sievietes, bet jaunākajā – relatīvā drošībā Jordānijā dzimušas un augušas meitas. Pavisam zinātnieki paņēma DNS paraugus no 131 sievietes un meitenes.
Kā kontroles grupu izmantojot ģimenes, kas pameta Sīriju pirms 1980. gada, zinātnieki 1982. gada vardarbību piedzīvojušajās vecmāmiņās atklāja modifikācijas 14 genoma zonās, kas saistītas ar vardarbību. Turklāt astoņas no šīm pārmaiņām saglabājās līdz mazbērniem, kuri nebija tieši piedzīvojuši vardarbību. Rezultāti arī liecināja par paātrinātu epiģenētisko novecošanos, kas, iespējams, palielina ar vecumu saistītu slimību risku. Turklāt vēl 21 genoma apgabalā bija pārmaiņu pazīmes, ko tieši izraisījusi vardarbība Sīrijas pilsoņu karā.
Pētnieku novērotās pārmaiņas bija konsekventas attiecībā uz vardarbības upuriem un viņu pēcnācējiem, kas liecina, ka konflikta stress bija mainījis ar šiem gēniem saistīto ķīmisko ziņojumapmaiņu.
Šāda veida ilgstošas, vairāku paaudžu gēnu pārmaiņas, reaģējot uz stresu, iepriekš ir novērotas dzīvniekiem, taču līdz šim ir bijis maz pētījumu par to, kā tas varētu darboties arī cilvēkiem.
DZĪVEI JĀTURPINĀS
"Ģimenes vēlas, lai viņu stāsts tiktu izstāstīts," žurnālā Scientific Reports publicētajā ziņojumā motivāciju ķerties pie šāda pētījuma izklāsta Floridas Universitātes antropoloģe Konija Maligana, "tās vēlas, lai viņu pieredze tiktu uzklausīta."
Pētījumā gan vēl nav atbildēts uz jautājumu, kā šīs pārmaiņas var ietekmēt katra indivīda veselību. Taču pētnieki slavē nāves draudus pārdzīvojušo sieviešu spēju tikt pāri nepatīkamajām atmiņām.
"Visā šajā vardarbības pieredzē mēs varam vien apbrīnot cilvēku neparasto noturību. Viņi dzīvo pilnvērtīgu, produktīvu dzīvi, dzemdē bērnus un turpina tradīcijas. Viņi ir neatlaidīgi. Šī noturība un neatlaidība, iespējams, ir unikāla cilvēka iezīme," secina darba autore.
Apņēmība turpināt pilnvērtīgu dzīvi gan nenozīmē, ka pāridarījumi ir aizmirsušies. Vardarbība atstāj iespaidu uz cilvēku garīgo un fizisko veselību.