Sestdienā, 1975. gada 17. maijā, Japānas Ārlietu ministrija plašsaziņas līdzekļiem izsūtīja oficiālu paziņojumu – dienu iepriekš 35 gadus vecā Tabei uzkāpusi pasaules varenākajā virsotnē, 8848 metrus augstajā Everestā, raksta The Japan Times. Šī vēsts dominēja radio un televīzijas ziņās, kā arī svētdienās iznākošajos Japānas laikrakstos. Žurnālisti sacentās, mēģinot izdibināt vissīkāko informāciju par ekspedīcijas norisi un arī pašas varones dzīvesstāsta detaļas. Pateicoties starptautiskajām ziņu aģentūrām, par Tabei sasniegumu uzzināja arī ļaudis daudzviet citur pasaulē – galu galā viņa bija pirmā sieviete, kura stāvējusi uz Pasaules jumta, kā nereti dēvē Everestu.
National Geographic atgādina, ka par šī kalna pirmajiem iekarotājiem 1953. gada 29. maijā kļuva jaunzēlandietis Edmunds Hilarijs un vietējais šerpa Tenzings Norgejs. Tiem, kuriem ir svešs kalnu valdzinājums, šķita, ka interese par Everestu zudīs vienkārša iemesla dēļ: ja reiz neesi pirmais, kuram izdevies ko tādu sasniegt, tad nav jau vērts pat mēģināt. Taču īsti kalnā kāpēji ir citās domās – viņi netiecas pēc kādiem rekordiem, bet dara to, kas viņiem sagādā prieku. 1996. gadā sniegtajā intervijā Sports Illustrated uz to norādīja arī Tabei. "Nevienā brīdī mani nevadīja doma, ka varētu kļūt par pirmo sievieti, kura uzkāpusi Everestā. Nevienā brīdī nedomāju par to, ka vajadzētu apsteigt potenciālās sāncenses. Es vienkārši gribēju tur nokļūt, un viss," viņa teikusi.
Pieticīgajai japānietei nevajadzēja, lai viņu slavina kā pirmo sievieti, kura sasniegusi Everesta virsotni, – gan savos memuāros, gan neskaitāmās intervijās viņa vienmēr uzsvērusi, ka pirms tam virsotnē pabijuši 35 cilvēki: "Un es esmu trīsdesmit sestā."
DĀMU KOMANDA
1939. gadā 22. septembrī dzimušajai Junko Isibasi (tāds ir viņas meitas uzvārds) bērnība un pusaudzes gadi nebija nekāda medusmaize, jo Japānas militāristu agresija un iesaistīšanās Otrajā pasaules karā galu galā noveda pie valsts kapitulācijas un pakļaušanās amerikāņiem, vēsta CNN. Junko un viņas ģimeni karš gan tik tieši neietekmēja – viņi dzīvoja samērā nomaļā reģionā netālu no Fukusimas, kur karadarbības faktiski nebija.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 23. - 29. maija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!