Latvijas vīriešu hokeja izlase nupat Bratislavā noslēgusi savu nu jau 23. pavasari pēc kārtas elites divīzijā. Sasniegtais rezultāts – 10. vieta – ir cienījams un atbilst arī mūsu vietai Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) rangā, kurā esam tieši desmitie. Kompānijā – pasaules hokeja grandi un arī gana spēcīgas vidusmēra izlases.
Šķiet, tik stabili turējušies elitē neesam vismaz gadu piecpadsmit – nevis ar domām, kaut tikai noturētos visspēcīgāko sabiedrībā, bet skaidru mērķi par ceturtdaļfinālu un varbūt arī kaut ko vairāk – ja paveiksies tajā vienā, izšķirošajā mačā. Bet bija laiks, kad par šādiem pretiniekiem atjaunotā Latvijas hokeja izlase varēja tikai sapņot.
Kaimiņi nav šķērslis
Latvijas hokeja izlase savu pirmo spēli aizvadīja 1932. gada 27. februārī pret Lietuvu (3:0), bet kopumā līdz 1940. gadam piedalījās četros pasaules čempionātos un vienās olimpiskajās spēlēs. Trīs reizes Latvijas hokejisti noslēdza PČ vislabāko desmitnieku, arī pēdējā turnīrā pirms kara – 1939. gadā. Savukārt pēdējo spēli pirmās brīvvalsts izlase aizvadīja 1940. gada 10. martā, kad mača izskaņā izrāva uzvaru pār Igauniju. Kopējā bilance pirmskara komandai bija 26 spēlēs izcīnītas sešas uzvaras, 16 zaudējumu un četri neizšķirti, bet vārtu attiecība 37-93. Līdz nākamajai izlases spēlei un Aigara Ciprusa vārtiem bija jāgaida nepilni 53 gadi.
Pirms kara hokeju Latvijā pārraudzīja Latvijas Ziemas sporta savienība, bet par tās pēcteci pēc neatkarības atgūšanas kļuva 1991. gadā dibinātā Latvijas Hokeja federācija (LHF). Gadu vēlāk IIHF kongresā Latviju oficiāli atjaunoja dalībnieku pulkā – atkal bijām piederīgi pasaules hokeja saimei. Taču dāvināt vietu pasaules čempionātā neviens negrasījās – tā atjaunotajai izlasei bija jāizcīna kvalifikācijas turnīrā, kas 1992. gada novembrī notika Rīgā. Pretiniekos – abu pārējo Baltijas valstu komandas. Toreizējais izlases galvenais treneris Helmuts Balderis augustā bija nosaucis izlases kandidātus, viņu vidū iekļaujot arī uz Ziemeļameriku devušos Artūru Irbi, Sandi Ozoliņu, Sergeju Žoltoku, Grigoriju Panteļejevu, Viktoru Ignatjevu un citus. Lai arī šie vīri 1992. gada 7. novembrī uz Rīgas Sporta pils ledus atrasties nevarēja, tolaik 40 gadu vecā spēlējošā trenera Baldera rīcībā tāpat bija gana labs materiāls (ieskaitot sevi pašu), lai bez lielām grūtībām pārvarētu Lietuvas aizsardzību.
Pirmos vārtus Latvijas izlasei jau spēles 27. sekundē guva Aigars Cipruss, bet mača astotajā minūtē savu vārdu teica arī dažus gadus iepriekš NHL debitējušais veterāns Balderis – 2:0. Atjaunotā valstsvienība beigās uzvarēja ar 13:2, pirmajā spēlē uz ledus dodoties vārtsargam Pēterim Skudram, aizsargiem Rodrigo Laviņam, Kārlim Skrastiņam un Igoram Bondarevam, uzbrucējiem Ciprusam, Balderim, Aleksandram Kerčam, Aleksandram Semjonovam, Jurim Opuļ-skim, izlases vēlākajam rekordistam Leonīdam Tambijevam un daudziem citiem pazīstamiem spēlētājiem. Starp citu, kā trīspadsmitais uzbrucējs abās spēlēs bija pieteikts Artis Ābols, kurš pret lietuviešiem pēc Baldera piespēles arī guva savus pirmos vārtus izlases kreklā. Dienu vēlāk igauņi 11. minūtē rezultātu atklāja pirmie, tomēr sekoja pieci Latvijas hokejistu vārtu guvumi pēc kārtas un beigās arī tik nozīmīgā uzvara ar 6:3. Šajā spēlē no izlases atvadījās Balderis, un, uzvarējuši kaimiņus, Latvijas hokejisti bija tikuši pie tiesībām 1993. gada pavasarī startēt C grupas čempionātā Slovēnijas pilsētā Bledā.
Nedēļu pēc spēlēm Rīgā viesos izdevās vairāk nekā cienījami nospēlēt ar spēcīgo Somijas izlasi (3:6 un 6:3), un 1992. gada decembrī pārbaudes turnīrā Francijā tika apspēlētas uzreiz trīs A grupas komandas: Austrija (5:2), Francija (7:4) un Norvēģija (6:1). Bija skaidrs, ka Latvija uz Bledu dodas tikai pēc uzvaras, kas nozīmētu vietu B grupā.
Nepareizā himna
Ambīcijas uz uzvaru C grupā 1993. gada pavasarī noteikti bija arī Ukrainai, Kazahstānai un mājiniekiem slovēņiem – šīs komandas, gluži kā Latvija, arī bija atgriezušās uz pasaules hokeja kartes un negrasījās kādam griezt ceļu. Latvija sāka vareni – spēlē ar Beļģiju jau mača septītajā minūtē uz tablo spīdēja 5:0, un pirmo periodu uzvarējām ar 7:1. Otrajā Latvija iemeta vēl astoņas ripas, bet trešajā pat 11 ripu, beigās uzvara ar graujošo rezultātu 26:3. Astoņus (3 + 5) punktus šajā spēlē iekrāja Kerčs, ar hat-trick jeb trim gūtiem vārtiem izcēlās arīdzan Artis Ābols, Sergejs Boldaveško, Andrejs Ignatovičs un Juris Opuļskis. Žurnālists Armands Puče grāmatā Sarauj, Latvija! atceras, ka ripu birums bijis tik liels, ka tiesnešiem nereti zudusi modrība. Lai gan protokolā atzīmēts, ka ceturto ripu beļģiem iemetis Mihails Šostaks, patiesībā to paveica Leonīds Tambijevs, bet devītos vārtus Andreja Maticina vietā pierakstīja Kerčam. Savukārt desmitos ieskaitīja Maticinam, lai gan autors bija Artūrs Kupaks. Pēc mača visi, ieskaitot deviņus izlasē spēlējošos latviešus, miera stājā noklausījās Padomju Latvijas himnu, jo organizatori bija "nedaudz pārcentušies". Izmisīgie latviešu žurnālistu kliedzieni no tribīnēm neesot līdzējuši.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 31. maija - 6.jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!