Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +9 °C
Apmācies
Piektdiena, 29. marts
Agija, Aldonis

Runā vietējais Ķīnas mūris

Par Ķīnas mūri iesauktā necilā paskata, bet milzīgā apjoma dzelzsbetona dzīvojamā ēka Purvciemā maz atšķiras no citiem līdzīgiem padomju laika Rīgas namiem. Garām skrienoši kaimiņi, par kuriem zināms tikai tas, ka tie reizēm māk padot labrītu, tantes uz soliņiem, kuras domā, ka par visiem zina visu, un pa kādam nerātnākam pusaudzim ar krāsas baloniņu, kurš naktīs atbrīvo sevī dusošo mākslinieku. Taču, gluži kā īstais Ķīnas mūris, kura ikkatrā pakāpienā mīt stāsts, arī šā nama sienas aiz katra dzīvokļa durvīm slēpj simtiem cilvēku piedzīvoto, bet plašākai publikai nepateikto. Vismaz līdz šim. Šos stāstus atklāt mēģināja režisore Krista Burāne izrādē Robežas. Lai gan izrādes jau beigušās, ne tikai tās skatītāju, bet arī varoņu – Purvciema iedzīvotāju – iespaidi par dalību tajās turpina dzīvot, viņu stāsti nekur nepazūd un arī rosina uz pārdomām – cik atvērti ikdienā esam, un kādas robežas paši sev būvējam.

Durvis vienmēr ciet

Kā liecība Latvijas teātra un vairāku cilvēku dzīvē neierastam notikumam, pie atsevišķām dzīvokļu durvīm Purvciemā, Dzelzavas ielā 23, 25, 35, 37 un 39, vēl joprojām redzami āķīši – uz tiem vairākus decembra vakarus bija uzkārta zīme "Netraucēt". Šajos dzīvokļos pa vienam ieveda cilvēkus aizsietām acīm un uz pāris minūtēm nodeva tos nepazīstama stāstnieka gādībā, kurš atklāja kādu būtisku savas dzīves notikumu, kad pārkāptas robežas – emocionālas, fiziskas vai sociālas.

Purvciema mūra iedzīvotāju vidū atrast drosmīgus cilvēkus, kas ir gatavi svešiniekiem izrādīt gana daudz uzticības, lai ielaistu savā dzīvoklī un atklātu savu stāstu, bija sarežģīti. Lai taptu izrāde, tās veidotāji sākotnēji cerēja atrast sešdesmit stāstnieku. Pierunāt izdevās tikai četrdesmit piecus. Purvciema mūra iedzīvotāji pieraduši pie anonimitātes attiecībās ar kaimiņiem un atklāties nesteidzas. Acīmredzot tāpēc aicinājumi internetā no potenciālo dalībnieku puses nesaņēma sevišķi lielu atsaucību. Izrādes producente Lelde Prūse stāsta, ka, mēģinot atrast stāstniekus, viņa ar liftu uzbraukusi līdz Purvciema mūra devītajam stāvam un gājusi no dzīvokļa uz dzīvokli, klauvējot pie durvīm. "Cenšoties pārliecināt, ka mēs neko necenšamies pārdot, ka mēs nevienam necenšamies nodarīt pāri, mēģinājām uzrunāt cilvēkus," viņa atceras. Sākumā ar piedalīšanos izrādē cilvēkus nebiedēja, tikai apkopoja viņu piedzīvojumus. 

Tomēr vairākums durvju tā arī nekad neatvērās, daudzas pat tika aizcirstas. Mājā ir 720 dzīvokļu, kuros lielākoties mīt vairāki cilvēki, tomēr ar izrādes radošo komandu kaut nedaudz parunāt bija gatavi tikai desmitā daļa, var parēķināt, cik atteikumu izrādes veidotājiem nācās saņemt. "Cilvēki ir ļoti atsvešināti no tā, kas notiek ārpus viņu konkrētās dzīves, un nevēlas iesaistīties tajā, kas nav tiešā veidā saistīts ar viņu ikdienas lietām," komentē režisore Krista Burāne. Turklāt arī dokumentālās izrādes žanrs Latvijā vēl ir samērā svešs, viņa saka. Vairāki uzrunātie sākotnēji domāja, ka taps filma, arī tas, iespējams, izbiedēja.

Ar laiku izrādes radošā komanda atteikumus sāka pierakstīt, lai izvērtētu, vai tieši uzrunas veids varētu būt iemesls neveiksmēm, tomēr, kā stāsta Prūse, lai cik ļoti viņa smaidītu un cik ļoti censtos ātri un koncentrēti izstāstīt, ko vēlas, vairākums cilvēku savā privātajā telpā ielaist nebija gatavi. Meklējumi bijuši tik grūti, ka sācis likties – mākslas darbam būs jātop no atteikumiem. "Arī tā ir liecība par to, cik ļoti noslēgti cilvēki dzīvo un cik ļoti baidās," skaidro Burāne. Darbs gan tādā gadījumā "būtu par bailēm, kuras mājo mums apkārt un kuru dēļ mēs kļūstam dusmīgi, agresīvi un negribam uzticēties".


Mājas un sabiedrības seja

Tomēr izrāde nebija jāpārvērš mākslas darbā par kūtrumu un atteikumiem – beigu beigās tomēr izdevās atvērt gana daudz durvju. Jau drīz pēc tam sākās darbs pie izrādes.

Sākotnēji notika sarunas ar dalībniekiem, tajās atklājās, kas nozīmīgs noticis katra dzīvē. Esot bijuši gadījumi, kad jau pirmajā tikšanās reizē cilvēkam ir skaidrs, ko viņš vēlas teikt, taču reizēm, lai tiktu līdz stāstam, ar izrādes dalībnieku bija jāpavada ilgāks laika posms. "Nebija mērķa izvilināt no cilvēka to, ko viņš negrib stāstīt. Mums nebija jāielaužas kaut kādās slepenajās durvīs. No tās pieredzes, ar ko cilvēki ir gatavi dalīties, varējām izrādes dramaturģijā uzbūvēt visas lielās mājas un vienlaicīgi arī sabiedrības portretu," stāsta režisore. 

Viss raksts pieejams žurnāla SestDiena 10.-16.februāra numurā, kurā lasāmi arī pašu Purvciema iedzīvotāju stāsti!

Top komentāri

vertikālās sādžas
v
Tās bija daļa no latviešu krieviskošanas.
loģiski
l
kāpēc jātērē laiks par velti, ja mani tas neinteresē Nu nav vēlēšanās stāstīt svešiem cilvēkiem un viss. Tā ir mana izvēlē un nekas vairāk.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Miljoni, ērgļi un svētki

Šogad krāsosiet, slēpsiet, meklēsiet vai ripināsiet? Lai gan olu rādīšana jau labu laiku politiski folklorizējusies, svētku noskaņa ir tepat līdzās, gribas smaidīt un aicināt pavasari beidzo...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata