Pizas katedrāles zvanu tornis, parasti dēvēts vienkārši par Pizas torni, ir ne tikai viens no šīs pilsētas, bet arī visas Itālijas simboliem, norāda National Geographic. Jau neilgi pēc tam, kad XII gadsimta otrajā pusē sākās tā celtniecība, nācās konstatēt, ka pamati ir nestabili, jo daļēji iemūrēti plūstošā gruntī – jaunbūve jau no sākta gala neslējās vertikāli, bet bija slīpa. Mūsdienās šādu celtni atzītu par bīstamu brāķi un nekavējoties liktu nojaukt, taču itāļi ar pārtraukumiem turpināja sava šķībā torņa būvniecību vēl gandrīz 200 gadu, līdz tas ieguva mūsdienās tik labi atpazīstamo izskatu.
Gadsimtiem ritot, tornis kļuva slavens visā pasaulē, taču vienlaikus radīja aizvien lielākas galvassāpes vietējām varasiestādēm – tas kļuva aizvien šķībāks, un pieauga bažas, ka reiz, kādā nepavisam ne jaukā dienā, vairāk nekā 55 metrus augstā celtne vienkārši sagrūs, vēsta History.com. Mēģinājumi stabilizēt torni tika veikti ik pa laikam, taču tie bija kampaņveidīgi un nekādus panākumus nedeva.
1964. gada 27. februārī, reaģējot uz Pizas pilsētas domnieku lūgumu, Itālijas valdība oficiāli lūdza pasaules būvniecības speciālistu atbalstu, solot piešķirt finansējumu pašu perspektīvāko projektu īstenošanai. Neraugoties uz regulārajām valdību maiņām, šis solījums palika spēkā, tomēr torņa sānsveres palielināšanās pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem tika apturēta tikai pašā jaunās tūkstošgades sākumā – 2001. gadā.
NEPAREIZIE PAMATI
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 23. - 29. februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!