Atceros to skaisto Valentīndienu, kad Rīgas lielākajā kinoteātrī pulcējās draudzeņu kopas, kā arī pasaules pašaizliedzīgākie vīrieši, kas savas sirdspuķītes pavadīja uz filmu. Todien seansi bija biežāki nekā 6. tramvaja reisi, tomēr man nepalaimējās un visu mīlnieku diena bija jāsvin, vārot vistu siržu zupu. Tikai pēc dažām dienām slāpes pēc īsas pamācības mīlēšanā Latvijā bija dzēstas, un arī es varēju noskatīties filmu, kura māca, ka prezervatīvu paciņu pareizi ir atvērt tikai ar zobiem.
Romāna popularitāte ietekmēja arī piedāvājumu intīmpreču salonos – aizvien vairāk pieprasīti kļuva dažādi rīki, kas seksu var padarīt mokošāku. Un autori citur pasaulē, redzēdami, kas, izrādās, uzrunā ļaužu masas, arī ķērās pie savām variācijām par seksa tēmu. Jaunā latviešu rakstniece Karīna Račko rakstīšanu no hobija pārvērtusi par profesionālu darbu. Kopš pērnā gada oktobra viņas romāns Saplēstās mežģīnes pārdots vismaz 10 000 eksemplāros, kas Latvijas tirgum ir megasasniegums. Arī otrais romāns jau aizsniedzis vairākus tūkstošus lasītāju. Un, gluži kā ar Greja piecdesmit nokrāsām vai Latvijas radio 2, neviens jau publiski neatzīsies, ka ir mērķauditorija, tomēr pārdošanas rezultāti ir pārliecinoši. Protams, pastāv iespēja, ka grāmatas ir nopirktas, lai tās bez kavēšanās izmestu miskastē. Tas varētu izskaidrot šo paradoksu – neviens nav lasījis, bet čeku papīriņi kases aparātos griezušies zilās liesmās.
Kad Ķīpsalas izstāžu zālē notika grāmatu izstāde, es pārvarēju savu hronisko riebumu pret pasākumiem ar daudziem cilvēkiem un devos paklausīties diskusiju par erotisko romānu popularitāti Latvijā. Pie ieejas piefiksēju mirkli, kad man kreisajā pusē bija tankam līdzīgs priekšmets, bet pa labi – Ingunai Sudrabai līdzīgs cilvēks. Nešaubījos, ka šī būs liela diena.
reptilis