Velomena iesauka radusies pirms 18 gadiem. Krišjānis Ratiniks veidoja savu pirmo e-pastu, un draugs teica, ka nevarot būt šaubu, ko rakstīt: ''Tu taču esi Velomens!'' Ar riteni Ratiniks brauc cauru gadu, ir apceļojis 57 valstis. Smagāko pārbaudījumu viņš izturēja 2017. gada vasarā. Transcontinental Race velosacensībās 4000 kilometru Velomens veica 12 diennaktīs 11 stundās un 44 minūtēs.
''Katram cilvēkam dzīvē ir kādas intereses – man tā ir riteņbraukšana. Es vienmēr esmu braucis tikai savam priekam un nevienu dienu neesmu trenējies pie trenera. Braucu tad, kad man patīk. Un patīk man braukt gandrīz katru dienu. Pirms vienpadsmit gadiem sāku nopietnāk ceļot ar velosipēdu ārpus Latvijas. Esmu veicis dažādus individuālus ceļojumus, kuru laikā dienā jānobrauc vairāki simti kilometru.''
Pirms diviem gadiem Krišjānis apbrauca apkārt Latvijai.
''Braucām divatā, bet otrs beigās mazliet atkrita, jo paņēma vēl vienu miega pauzi. Nedaudz vairāk nekā trijās diennaktīs nobraucām 1500 kilometru.''
Lietuvā ceļi sliktāki
Šā gada jūnijā viņš pieņēma kārtējo izaicinājumu pievarēt 1052 kilometrus. ''Apstājos diezgan daudz, jo līdzi nekas nebija paņemts. Nācās piestāt benzīntankos, lai iepirktu pārtiku, paēstu. Gadījās arī sadurt kameru. Uz nepilnām divām diennaktīm kopējais stāvēšanas laiks sakrājās piecas stundas. Gulēšanas gan nebija nevienu brīdi! Kopējais laiks bija 43 stundas, bet tīrais braukšanas, šķiet, 36 stundas.'' Precizējot, Velomens uz riteņa pavadīja 37 stundas 35 minūtes un 47 sekundes.
''Biju aprēķinājis ideālāko maršrutu, lai vējš gandrīz tikai un vienīgi pūstu mugurā. Brauciena laikā vēja virziens mainījās, un, tam pielāgojoties, mainīju savu maršrutu. Tā bija panākuma atslēga. Cik dzirdēju, tad svētdienas vakarā un pirmdien Rīgas apkārtnē lijis. Biju saplānojis braucienu tā, lai lietus nebūtu nevienā brīdī.''
Pielāgošanās vēja virzienam lielā mērā izskaidro vēl vienu skaitli Twitter ierakstā. Krišjāņa vidējais ātrums bija 28,0 kilometri stundā. Riteņbraucēji sapratīs, ko tas nozīmē tik ilgā braukšanas periodā, savukārt pārējiem ieteiktu uzsēsties uz velosipēda un pamēģināt šādu ātrumu noturēt vismaz desmit minūšu. ''Pirmos 500 kilometrus es nobraucu ar vidējo ātrumu 30 kilometru stundā, bet tad naktī ātrums strauji kritās. Astoņas stundas man nebija ko ēst un dzert. Lietuvā pilnīgi viss bija slēgts. Nebiju tik tālu visu saplānojis, kurās vietās pa ceļam būs veikali un benzīntanki.
Es jau sāku meklēt kapsētu, lai tajā iebrauktu un no akas pasmeltu ūdeni. Tas bija gandrīz vai vienīgais variants, jo divos vai trijos naktī jau neklauvēsi pie kādas mājas durvīm.''
Maršruts sākās Baložos. ''Vispirms devos uz Kolku, pirmā pieturvieta bija Ventspilī, kur kārtīgi paēdu un iepirkos veikalā. Tālāk braucu uz Liepāju, Klaipēdu un tālāk uz leju līdz robežai pie Kaļiņingradas. Tad gar robežu uz Kauņu, no kurienes pa mazajiem ceļiem atpakaļ uz Skaistkalni un Rīgu.''
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 26.jūnija- 2. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!