Vai viegli būt ģimenes ārstam

Uzticība mūža garumā – tā ir neatsverama vērtība, ko mums dod pacients, jo tikai šī savstarpējā pilnīgi atklātā sadarbība un uzticēšanās var dot veiksmīgu rezultātu ārstēšanā. Tajā pašā laikā lielā darba slodze un darba smagums saistīts ar to, ka ne visas problēmas ir medicīniskas, ne jau ar zālēm vienmēr varam atrisināt cilvēka veselības problēmas, jo ļoti bieži viņam ir sociāla rakstura jautājumi, bezdarbs, ģimenes krīze, arī atkarības problēmas, – tā ģimenes ārsta profesijas ikdienu sarunā ar SestDienu raksturo Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas (LLĢĀA) prezidente, ģimenes ārste ar 26 gadu darba pieredzi, SIA Līgas Kozlovskas ģimenes ārsta prakse vadītāja Līga Kozlovska.

Lai varētu strādāt par ģimenes ārstu, ir nepieciešams iegūt ārsta pamatizglītību apliecinošu augstākās izglītības diplomu studijās, kas ilgst sešus gadus, kā arī augstākās izglītības diplomu par akreditētas pilna laika medicīniskās studiju programmas apguvi rezidentūrā ģimenes (vispārējās prakses) ārsta specialitātē. Rezidentūras ilgums ģimenes ārsta specialitātē ir trīs gadi, norāda Veselības ministrijas (VM) speciālisti. Līdz ar to kopējais studiju ilgums, lai kļūtu par pilntiesīgu ģimenes ārstu, ir deviņi gadi.

Jau pēc rezidentūras pabeigšanas persona var iegūt ārstniecības personas sertifikātu, kas dod tiesības patstāvīgi praktizēt ģimenes ārsta specialitātē. Ģimenes ārsts profesionālās pilnveides ietvaros var apgūt ārstnieciskās un diagnostiskās metodes, piemēram, skrīninga elektrokardiogrāfiju, alkohola, narkotisko un psihotropo vielu ietekmes pārbaudes metodi. Tomēr līdz ar diploma iegūšanu pēc deviņu gadu studijām ārsta mācības nebeidzas, un ārsta sertifikāts savā ziņā ir terminēts – ārstniecības personas sertifikāta derīguma termiņš ir pieci gadi, un resertifikācijā tiek izvērtēta viņa profesionālā un zinātniskā darbība un tālākizglītības pasākumi.


Trešdaļa – pensijas vecumā

Nacionālais veselības dienests (NVD) šā gada 1. janvārī bija noslēdzis līgumus ar 1287 ģimenes ārstiem, no kuriem Rīgas reģionā valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus sniedz 564 ģimenes ārsti, Kurzemes reģionā – 200 ārstu, Vidzemes reģionā – 160 ārstu, Zemgales reģionā – 197 ārsti, savukārt Latgales reģionā – 166 ģimenes ārsti.

VM speciālisti pauž, ka šobrīd ģimenes ārstu skaits Rīgā ir optimāls, savukārt reģionos – mainīgs. "Viens no aspektiem, ar ko, nenoliedzami, nākas saskarties, ir ģimenes ārstu novecošanās, piemēram, no 1287 ģimenes ārstiem, kuri sniedz valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus, 27% jeb 349 ģimenes ārsti ir sasnieguši pensijas vecumu," atzīst ministrijā.

Visdraudzīgāk iedzīvotājiem būtu, ja pensijas vecumu sasniegušie ārsti par lēmumu pārtraukt sniegt ģimenes ārsta pakalpojumus domātu savlaicīgi un aktīvi iesaistītos jauna ģimenes ārsta piesaistē, piemēram, nodrošinot prakses vietas nodošanu topošajam ģimenes ārstam. Tāpat ģimenes ārsti, izlemjot pārtraukt līgumu ar NVD, var iesniegt dienestā vienošanos ar ģimenes ārstu, kas pārņems viņa praksi.

Arī pašvaldībai reģionos ir ļoti svarīga loma jauno speciālistu, tostarp ģimenes ārstu, piesaistē – piemēram, pašvaldība var piedāvāt finansiālu atbalstu gan ģimenes ārstam (atvieglojot mājokļa iegādi vai labiekārtošanu u. c.), gan ģimenes ārsta ģimenes locekļiem (laulāto nodrošinot ar darbvietu apmācības iespējām). Vienlaikus, lai sekmētu ģimenes ārstu vēlmi strādāt laukos, reģionos strādājošiem ģimenes ārstiem NVD maksā fiksētu ikmēneša piemaksu par prakses un personāla darbības nodrošināšanu lauku teritorijā, kas ir atkarīga no pamatteritorijas iedzīvotāju blīvuma un reģistrēto pacientu skaita. Šādu piemaksu var saņemt tikai reģionā strādājoši ģimenes ārsti.

Ģimenes ārstu atalgojumu nav nemaz tik vienkārši noteikt, jo vismaz valsts budžeta finansējuma mehānismā nav atsevišķi izdalīta nauda, kas tiek maksāta tieši kā darba alga ģimenes ārstam.

NVD maksā nevis ģimenes ārsta atalgojumu, bet piešķir finansējumu ģimenes ārsta praksei, ko veido vairākas daļas: kapitācijas nauda, kas ir noteikts fiksēts ikmēneša maksājums par katru praksē reģistrēto pacientu, maksājums par māsas vai ārsta palīga darbības nodrošināšanu, dažādas fiksētās piemaksas, piemēram, prakses uzturēšanai, par prakses otro un katru nākamo pieņemšanas vietu, par prakses darbības nodrošināšanu lauku teritorijā, kā arī par reģistrēto pacientu vecuma struktūras atbilstību. Tāpat finansējumu veido arī maksājumi par ģimenes ārsta sniegto aprūpi, piemēram, par hronisko pacientu vai nereģistrēto pacientu aprūpi, par veiktajām manipulācijām ģimenes ārsta praksē, kā arī pacientu iemaksu kompensācijas par pacientiem, kas ir atbrīvoti no pacientu iemaksām, – ārstam to apmaksā no valsts budžeta līdzekļiem. Reizi gadā ģimenes ārsts saņem arī bonusa maksājumus, piemēram, par laboratorijas kvotu ievērošanu, par savlaicīgu onkoloģisko slimību diagnostiku pirmajā un otrajā stadijā, kā arī saņem maksājumu atbilstoši ikgadējam ģimenes ārsta kvalitātes novērtējumam. Kopumā vidējais maksājums vienai praksei (bez gada kvalitātes maksājuma) 2019. gadā ir 5550 eiro mēnesī.

Slodze liela, algas pieticīgas

Lielāku skaidrību par ģimenes ārsta atalgojuma lielumu vieš Ozolniekos praktizējošā ģimenes ārste Evelīna Beire, kura savu ārsta praksi izveidojusi pirms pieciem gadiem.

"Par ģimenes ārsti izvēlējos kļūt, jo esmu cilvēks, kuram patīk dažādība – nemīlu sevi ierobežot šaurā specializācijā. Līdz ar to izvēlējos jomu, kura ietver teju visu medicīnu un kurā varu strādāt ar cilvēkiem no dzimšanas brīža līdz pat cilvēka saulrietam. Mana ienākšana ģimenes ārstu darba tirgū varbūt nebija tāda kā lielākajai daļai jauno ģimenes ārstu, jo izveidoju savu praksi no nulles – tas nozīmē, ka pirms tam pētīju, rakstīju, pierādīju, ka manā pašvaldībā tiešām ir nepieciešama vēl viena ģimenes ārsta prakse, un līdz ar to sāku no paša pirmā pacienta līdz pat šai dienai – aptuveni 1700 pacientiem," stāsta daktere un piebilst, ka šāds pacientu skaits ir optimāls, jo jau tagad slodze ir gana liela.

Beire atklāj, ka viņas mēneša atalgojums ir ap 1000 eiro uz rokas. "Protams, gribētos labāku atalgojumu, bet tajā pašā laikā neuzskatu, ka tas ir sliktākais medicīnas jomā Latvijā. Toties mani nomāc atalgojuma līmenis manai komandai, kura arī dara ļoti, ļoti lielu darbu, – viņi tomēr savā ziņā ir noniecināti no valsts puses, un līdz ar to gribētos, lai viņu atalgojums ir lielāks un attiecīgi arī gandarījums lielāks," pauž daktere.

Finansiālais faktors izteiktāk izjūtams brīžos, kad tiek apsvērta vēlme un vienlaikus arī nepieciešamība apgūt kādas jaunas metodes, zināšanas, piedalīties vērtīgā konferencē ārpus Latvijas. "Tad man, protams, ļoti rūpīgi jāizvērtē, vai es to varu atļauties vai ne. Loģiski, tas tomēr nav labi, jo jaunu zināšanu apguve būtu vērtīga ne tikai personīgi man, bet arī maniem pacientiem. Taču tas viss maksā ne mazu naudu, piemēram, ja vēlos apgūt zināšanas, lai varētu aprakstīt kardiogrammas, man jārēķinās ar 1400 eiro par kursiem un eksāmena maksu. Tā ir diezgan liela summa, un līdz ar to man nereti jāizdara izvēle – vai praksei iegādāties kādu jaunu instrumentu vai apmeklēt mācības," uzsver daktere.

Uz jautājumu, kas, viņasprāt, ir pašas aktuālākās problēmas, daktere atbild: "Pirmais, kas noteikti jārisina, ir vidējā līmeņa personāla algas. Piemēram, savai praksei otro ārsta palīgu es meklēju divus gadus! Nav viegli atrast cilvēku, kurš būtu ar mieru strādāt pilnu slodzi par to atalgojumu, kas viņam šeit ir. Turklāt raksturīgi: jo jaunāks cilvēks, jo grūtāk viņu ir motivēt ar šādiem nosacījumiem nākt strādāt."

"Savā profesijā jūtos diezgan laimīga, jo daru darbu, kas patiešām patīk. Protams, darba stundas mēdz būt ļoti garas, sevišķi ziemā, gripas laikā. Reizēm tas ir pat 12–14 stundu dienā. Un šādos apstākļos, kā es saku, baterijas mēdz izlādēties, un nepietiek laika tā īsti atkal tās uzpildīt.

Taču – ja būtu vēlreiz jāizdara profesijas izvēle, noteikti izlemtu tieši tāpat. Ne dienu neesmu nožēlojusi," pauž Beire.

Beire piekrīt, ka jebkurš cilvēks nevar strādāt par ārstu, tostarp ģimenes ārstu. "Pirmkārt – jāmīl cilvēki, lai vispār varētu būt ārsts. Otrkārt – ģimenes ārstam jāprot runāt ar cilvēkiem, ieklausīties viņos, jo pretējā gadījumā ir ļoti grūti veiksmīgi īstenot ārstēšanas procesu. Un, treškārt, – jāspēj iejusties otra cilvēka ādā. Ja šis viss piemīt un ir vēlme palīdzēt, uzlabot otra cilvēka dzīvi, iemācīt viņam rūpēties par savu veselību, tad var strādāt šajā profesijā. Protams, darba spējām arī jābūt lielām," norāda Beire.


Jārisina deficīts laukos

Vismazāk ģimenes ārstu iztrūkums jūtams Rīgā, taču reģionos joprojām ir aktuāla problēma nodrošināt pietiekamu prakšu skaitu, kam iemesls nereti ir samērā zemais atalgojums, lai arī valda uzskats, ka dzīve lauku reģionos ir lētāka. Turklāt nozares pārstāvji norāda, ka nereti laukos praktizējošajiem ģimenes ārstiem ir, piemēram, daudz lielākas transporta izmaksas ievērojamo attālumu dēļ, kas jāpārvar, dodoties mājas vizītēs, lai apmeklētu mācības vai aizvestu pie speciālistiem aparatūru verifikācijas veikšanai.

Patlaban lauku reģionos ir vakantas 17 ģimenes ārstu prakšu vietas, turklāt šim skaitam ir tendence augt. LLĢĀA kopā ar Rīgas Stradiņa universitāti regulāri organizē seminārus reģionos topošajiem ģimenes ārstiem, un tajos kopā ar vietējām pašvaldībām tiek prezentēti piedāvājumi potenciālajiem ģimenes ārstiem prakses atvēršanai reģionos. Nesen Kandavā notikušajā seminārā piedalījās 35 topošie ģimenes ārsti, divas trešdaļas no tiem atzina, ka lielāka interese ir par darba iespējām Rīgā vai Pierīgas reģionā, bet darbs reģionā īpaši nevilinot.

"Kandavas pašvaldība bija ļoti ieinteresēta piesaistīt ģimenes ārstu – piedāvāja dzīvokli, citas atbalsta iespējas. Taču nemaz tik liels kārdinājums jaunajiem speciālistiem nav iet strādāt uz šo mazpilsētu, lai gan Kandava ir ļoti mūsdienīga, skaista pilsēta. Tieši tāpat arī Cesvaine, Līgatne un daudzas citas mazpilsētas, nemaz nerunājot par dziļākiem laukiem, stāv rindā pēc ģimenes ārsta," problēmu iezīmē Kozlovska.


Ar Eiropas atbalstu

VM norāda: lai piesaistītu ģimenes ārstus darbam reģionos un veicinātu pensijas vecumu sasniegušo ģimenes ārstu nomaiņu reģionos, ES fondu 2014.–2020. gada plānošanas perioda atbalsta ietvaros ministrijas pārziņā ir divi specifiskie atbalsta instrumenti, kas vērsti uz ģimenes ārstu prakšu attīstību un darbības veicināšanu tieši laukos. Pirmais no tiem ģimenes ārstiem, kas plāno sākt darbu reģionos ārpus Rīgas, paredz pabalstu piecu mēnešalgu apmērā, kā arī vienu papildu algu par katru ģimenes locekli. Līdzvērtīgu pabalstu – kompensāciju trīs mēnešus 50 procentu apmērā no vidējās iepriekšējo 12 mēnešu periodā izmaksātās un NVD ģimenes ārsta praksei samaksātās ikmēneša summas – saņem arī ģimenes ārsti, kas strādā ārpus Rīgas un nolēmuši doties pensijā, savu praksi nododot jaunam ģimenes ārstam. Papildus iepriekšminētajam atbalstam ir iespēja saņemt arī uzturēšanās kompensāciju līdz 200 eiro mēnesī laika periodā līdz diviem gadiem.

Savukārt otrs projekts paredz atbalstu ģimenes ārstu prakšu infrastruktūras attīstībai – telpu renovācijai un aprīkojuma iegādei. Lai veicinātu ģimenes ārstu prakšu attīstību tieši reģionos, projektu iesniegumi tiek vērtēti atbilstoši kritērijiem, kas paredz, ka augstāku punktu skaitu iegūst ārstu prakses, kas savus pakalpojumus nodrošina vietās, kuras atrodas tālāk no stacionārajām ārstniecības iestādēm, kā arī tās ārstu prakses, kurām ir papildu pieņemšanas vietas, un tādas bieži vien ir tieši nomaļajos lauku reģionos. VM pārstāvji uzsver, ka ģimenes ārstu prakšu attīstībai bijusi ļoti liela projektu iesniedzēju aktivitāte – vērtēšanai Centrālajā finanšu un līgumu aģentūrā iesniegti 140 projektu pieteikumi, kuros paredzēti ieguldījumi vairāk nekā 200 ārstu praksēs visā Latvijā.

Daudzās ārstu praksēs ir liels reģistrēto pacientu skaits, vienlaikus VM norāda, ka ģimenes ārsti reģionos bieži saskaras ar problēmu atrast piemērotas telpas prakses izveidei, īpaši prakses darbības sākumā. VM reformu plānā iekļautie pasākumi paredz noteikt optimālu reģistrēto pacientu skaitu – 1500 cilvēku –, sasaistot pacientu skaitu ar prakses finansējumu (šobrīd finansējums tiek saistīts ar 1800 pacientiem uz praksi). Tāpat plānots noteikt primārās veselības aprūpes komandu, kuras sastāvā ietilpst ģimenes ārsts un divas māsas – ārsta palīgi. Savukārt uz vairākām ģimenes ārstu praksēm tiktu piesaistīti citi speciālisti, piemēram, vecmāte, pediatrs, fizioterapeits. Vēl iecerēts sekmēt ģimenes ārstu kopprakšu veidošanu, lai nodrošinātu pakalpojumu pieejamību darbdienu vakaros un brīvdienās, efektīvu ģimenes ārstu aizstāšanu, konsultācijas pa telefonu, kā arī daļēji pārņemtu dežūrārstu funkcijas.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Vai viegli būt ģimenes ārstam saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji