Kad pirmoreiz apmeklēju Sigur Rós koncertu Londonā aptuveni pirms divdesmit gadiem, skatuves priekšā visu tā laiku karājās puscaurspīdīgs plīvurs, un kustīgās ēnas uz tā bija labāk saredzamas nekā pašu mūziķu silueti. Tikai ar dzirdi noķeramas lēni plūstošās mūzikas radītās sajūtas bija neaprakstāmas šī vārda burtiskā nozīmē. Tolaik pie mums vēl nebija stabili iedzīvojušies eksperimentālās jeb nepieradinātās mūzikas festivāli Skaņu mežs un Zemlika, kas klausītājus audzina un plašāk iepazīstina ar skaņu mākslas funkciju daudzveidību – tās neaprobežojas tikai ar melodiju atpazīšanu, dejošanu un līdzi dziedāšanu, bet māca ļauties, lai mūzika līdzīgi sastingušam kukainītim tevi nes kā upe.
Pēc Sigur Rós koncertā piedzīvotā, braucot metro, likās, ka katrs pretī sēdošais varētu būt kāds no tiem, kurus tikko klausījāmies, jo joprojām nebija ne jausmas, kā viņi izskatās un vai vispār tādi ir – tikpat labi tas varēja būt ar īstenību nemanāmi saplūdis sapnis...
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 7.-13. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!