Jau kopš 1996. gada, kad simtiem reižu nedēļā Super FM topā nobalsoju par The Prodigy dziesmu Breathe, mani ir interesējuši topi. Cilvēkiem vispār patīk topi. Gan indivīdam, gan sabiedrībai ir svarīgi zināt, kurā vietā pēc kaut kāda rādītāja esam Eiropā vai pasaulē, un sevis salīdzināšana ar citiem nav nekas nosodāms – tas palīdz saprast, vai tas, ko esi sasniedzis, mūsdienu pasaulē skaitās labi.
Katru otro gadu Jeila Universitātes zinātnieki Pasaules Ekonomikas forumā Davosā prezentē pētījumu par vides kvalitāti visā pasaulē. Cilvēkus Latvijā tas sāka aizraut pirms četriem gadiem, kad ieguvām godpilno otro vietu. Tas, protams, radīja lielu prieku. Tik lielu, ka laiku pa laikam, bravūras pārņemti, pat izlaidām skaitli 2, lai lielītos, ka esam viszaļākie pasaulē. 2014. gadā tika publicēta jaunā pētījuma versija, kurā bijām noslīdējuši uz 40. vietu. No liela kauna izlikāmies, ka tā vienkārši nav noticis, un turpinājām veco dziesmu par zaļāko vai otro zaļāko valsti pasaulē. Šī gada janvārī 180 valstu konkurencē ieguvām 22. vietu. Šis skaitlis nav tik satraucošs, lai šausmās būtu jānorij ar šļuku tipogrāfijas spirta, tāpēc atkal par to varam sākt runāt.
Lai iedzeram, lai svinam
Jāsāk ar to, ka tik strauja pārvietošanās šurpu turpu pa topu ne pārāk atspoguļo vides stāvokli Latvijā. Tas drīzāk saistīts ar to, ka katru gadu mazliet mainīti kritēriji, kas ņemti vērā, veidojot šo sarakstu. Bet ko nozīmē Latvijas 22. vieta šogad? Tas ir zaļi? Tas ir labi? Kas tālāk?
Pirmām kārtām – ne vienmēr jāskatās tikai uz ieņemto vietu, bet arī iegūtajiem punktiem konkrētā rādītājā. Katrs parametrs tiek vērtēts skalā no 0 līdz 100. Ja viss ir ideāli, tiek piešķirti 100 punkti, ja rādītājs ir absolūti katastrofāls, punktu nav vispār. Tātad, ja Igaunija tomātu audzēšanas sacīkstēs ieņem 150. vietu ar 98,32 punktiem, bet gurķu audzēšanas sacīkstēs kļūst par čempioniem ar 20 punktiem, lielāka problēma tomēr ir gurķi ar visu savu zelta medaļu, jo tie ir tikai 20 punkti, kas ir tālu no optimālā rezultāta. Savukārt 150. vieta ar ļoti augstu punktu skaitu nozīmē, ka visā pasaulē sasniegti labi rezultāti.
Viens no Latvijas lielākajiem sasniegumiem ir 11. vieta notekūdeņu attīrīšanas čempionātā – tas nozīmē relatīvi tīras upes un ezerus. Nevarētu gan sacīt, ka šī mērķa sasniegšana būtu saistīta ar kaut kādu sevišķu mūsu iniciatīvu. Vienkārši, par godu attiecībām ar Eiropas Savienību un tās fondiem, Latvijā ieplūda ļoti liela naudas upe tieši ūdens infrastruktūras uzlabošanai. Protams, nav svarīgs šīs augstās vietas iemesls. Galvenais ir rezultāts. Taču arī tas nemaina visnotaļ bēdīgo globālo situāciju – 80% no visiem notekūdeņiem netiek attīrīti vispār nekā, un tas atstāj ietekmi gan uz vidi, gan cilvēka veselību.
Kaut arī mūsu Dievzemītei par pieejamību dzeramajam ūdenim un normālai tualetei tikusi vien 49. vieta, ir vērts paskatīties arī uz punktu skaitu: 91 punkts. Nav tik traki. Dzeramajam ūdenim Latvijā ir līdzīgs liktenis kā notekūdeņiem – milzīgi Eiropas Savienības līdzekļi ieguldīti šajā infrastruktūrā. Pētnieki nenorāda, kas tieši traucējis Latvijai iegūt mazliet vairāk punktu un vietu, kas izskatītos cienījama, bet pieļauju, ka problēma meklējama laukos, kur dažkārt mazmājiņas pilda vairāk kultūrvēsturisku, nevis sanitāru funkciju.
Pasaulē dzeramā ūdens un daudzmaz adekvātas tualetes pieejamība pieaug, un tas ir labi. Kaut arī populācija pasaulē ir augusi, laikā no 2000. līdz 2014. gadam to cilvēku skaits, kam nav pieejams tīrs dzeramais ūdens, samazinājies no 960 miljoniem līdz 550 miljoniem. Tomēr netīrs dzeramais ūdens vēl aizvien ik gadu nogalina aptuveni 1,2 miljonus cilvēku.
Elpojiet dziļi?
Gaisa kvalitātes novērtējumā vērā ņemti tādi rādītāji kā kaitīgā izplūdes gāze NO2 un putekļi jeb PM (abus mēra tās būdiņas Brīvības un K. Valdemāra ielā Rīgā), kā arī iekštelpu gaisa piesārņojums. Tas visbiežāk rodas, ja telpās, piemēram, tiek nepilnīgi sadedzināta malka. Var jau sacīt, ka mūsu senči to vien darīja, kā plīti kurināja ar zariem, un bija laimīgi. Jā, protams, vienīgi ļoti ilgi viņi arī nedzīvoja.
Papētot labākā gaisa topu, uzreiz ir skaidrs, kā panākt, lai gaiss būtu tīrs. Tehnoloģiju attīstība? Meži? Aptuveni pirmās 20 vietas pierāda, ka drošākais veids, kā tikt pie tīra gaisa, – jādzīvo uz salas. Tas nav nekāds brīnums – tā kā šajās vietās vējš ir ņiprāks, tas spēj izdzenāt salā radīto piesārņojumu, un arī nekādi putekļi un izplūdes gāzes uz salu netiek transportēti.
Latvija pēc šī rādītāja ir 50. vietā. Nav iemesla gavilēt. Piemēram, putekļu koncentrācija Rīgā biežāk, nekā vajag, pārsniedz normu. Sevišķi putekļains gaiss mums jāelpo pavasarī, kad no ielām vēl nav aizvāktas smiltis un sāls, tāpēc tie izkalst, sāk lidot pa gaisu un ceļo uz rīdzinieku plaušām. Tāpat savu artavu putekļu daudzuma palielināšanā iegulda Latvijas "nacionālais sporta veids" kūlas dedzināšana – arī vecās zāles putekļi nonāk plaušās un tās kairina.
Protams, citur ir sliktāk un pat daudz sliktāk. Daudzi, piemēram, no Pekinas olimpiskajām spēlēm atceras nevis sportiskos sasniegumus, bet gan smogu. Topa lejasgals nav pārāk pārsteidzošs – to aizņem Dienvidaustrumāzijas valstis, kurās strauji attīstās ekonomika un naudas ir aizvien vairāk. Taču šai ekonomiskajai augšupejai ir arī negatīvs efekts – rūpniecības un transporta dēļ strauji pieaudzis gaisa piesārņojums un saslimstība ar elpceļu slimībām. Šobrīd 3,5 miljardi cilvēku dzīvo teritorijās, kurās putekļu daudzums gaisā pārsniedz Pasaules Veselības organizācijas noteikto bīstamības slieksni. 5,5 miljoni cilvēku ik gadu mirst no sliktas gaisa kvalitātes izraisītām slimībām.
Jāpiebilst gan, ka mūžam perfektā Šveice gaisa kvalitātes topā ieņem vien 127. vietu. Tīrs ūdens, adekvāti sanitārie apstākļi un tīrs gaiss ir galvenie faktori, kas šajā pētījumā veidojuši rādītāju – ikdienas risks veselībai. Latvija šajā ziņā ir 22. drošākā valsts pasaulē. Kaut arī pirmie divi nosauktie rādītāji pasaulē uzlabojas, kopumā vides risks pieaug tieši gaisa piesārņojuma dēļ.
Visu Elīnas Kolātes rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā Sestdiena!