Homo soveticus laboratorija

Šā gada februārī Berlīnē kādā vakariņu pauzē ar kolēģiem tiek pieminēta Berlinālē izrādītā filma DAU. Nataša/DAU. Natasha (2020) un tās galvenās varones bufetnieces Natālijas liktenis – delīriji (aktieri dzer īstu šņabi), zinātnieku bohēmas "bezpriģels", ieskatīšanās franču fiziķī Likā Bižē (lomā zinātnieks, kurš atveido pats sevi padomju realitātē), spīdzināšanas sods ar konjaka pudeli par tēvijas nodevību un čekas virsnieka "sadarbības piedāvājums". Iļjas Hržanovska un Jekaterinas Ortelas filmu tobrīd es vēl nebiju redzējusi, to nebija redzējis neviens no vakariņu biedriem, taču versijas par to jau bija katram. Kā šajā gadījumā iezīmēt izpratni par mākslas un īstenības robežšķirtnēm?

Nenoliedzami DAU kino zinātāju aprindās kļuvis par vienu no šī gadsimta mākslinieciski sensacionālākajiem projektiem – tā leģendas, pretrunas, statistikas un provokācijas kairina (un kaitina) katru, kas izdzirdējis šo triju burtu kombināciju. Tas varbūt arī ir iemesls, kāpēc projekta veidotājs krievu režisors Iļja Hržanovskis klusējis tik ilgi. Pēdējos mēnešos, kad padomju zinātnieka un fiziķa Ļeva Landaua vārdā nosauktais multimediju projekts DAU nonācis līdz skatītājiem, viņš atsācis runāt ar presi.

Bet kas tad īsti ir DAU? Šī dokumentālā simulācija tapusi, ierīkojot no autentiskām detaļām veidotu Fizikas problēmu institūtu bijušajā Dinamo stadiona areālā Harkovā Ukrainā. Šis paviljons dēvēts par lielāko filmēšanas laukumu Eiropas kinovēsturē, sniedzoties 12 tūkstošu kvadrātmetru apjomā. Laika gaitā iecere ar finansiālu krievu uzņēmēja Sergeja Adoņjeva atbalstu pārtapa par pretrunīgu Padomju Savienības laikmeta rekonstrukciju, aptverot laiku no 1938. līdz 1968. gadam. To iespējams uzlūkot arī kā radikālu antropoloģisku pētījumu par labprātīgu cilvēka vēlmi nonākt represīvā režīmā (instalācijas dalībnieki brīvprātīgi atveido paši sevi) – Landaua darbības desmitgadēs. Te arī izriet ļaunuma banalitāte un versijas – kā to dēvē Hržanovskis – par padomju cilvēku dzīvi.

DAU kā totālā kino projekts tapis 15 gadu – tā pirmsākumi rodami 2006. gadā, Hržanovskim kopā ar rakstnieku Vladimiru Sorokinu (vēlāk gan viņš attālinājies no projekta) veidojot salīdzinājumā konvencionālu biogrāfisku filmu par Landauu jeb Dauu, kā laikabiedri viņu dēvējuši. Tas viss izaudzis līdz sabiedrības rekonstrukcijas laboratorijai. DAU kinoprojektā, pieņemot savu padomju "es" un dzīvojot komunālā dzīves telpā institūta paviljonā, piedalījušies bezpajumtnieki, mācītāji, mūki, šamaņi, prostitūtas, bet antropologu lomās redzami performanču māksliniece Marina Abramoviča, teātra režisors Romeo Kastelluči un profesors Džeimss Falons. Paša Landaua personu pieņēmis grieķu izcelsmes diriģents Teodors Kurendzis, kurš filmēšanas nolūkiem apguvis krievu valodu. Vienīgā DAU profesionālā aktrise ir Radmila Šegoļeva – viņa atveido elēģisko Landaua sievu Konkordiju jeb Noru.

Monumentālā projekta ietvaros safilmēti 700 tūkstoši stundu – no tām tapuši 13 dokumentāli inscenējumi kino formātā (tie skatāmi projekta mājaslapā www.dau.com). Noskatoties pusi šo filmu, jāteic, ka daļa attaisnojusi kinovalodas ekstrēmismu līdz satricinošai pilnībai (personīgi šai ziņā varu ieteikt gan jau minēto Natašu, gan sešas stundas garo Deģenerāciju/Degeneration), bet daļa ir piepīpētas virtuves sarunu vai runātā vārda kamerdrāmas (Nora māte/Nora Mother un Trīs dienas/Three Days). Visas filmas uzņēmis Rainera Vernera Fasbindera un Mihaela Hanekes iecienītais operators Jirgens Jirgess (par darbu DAU. Nataša viņš arī šī gada Berlinālē ieguva mākslinieciskā ieguldījuma balvu, un tieši šis darbs rudenī būs skatāms arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā).

Par projektu interesi radījuši ne tikai profesionāļu un žurnālistu izteikumi (tas nosaukts gan par lieki sensacionalizētu tukšumu, gan staļinisma Trūmena šovu utt.), bet arī pret Hržanovski izvirzītās apsūdzības: Ukrainas ģenerālprokuratūra sākusi izmeklēšanu par bērnu izmantošanu filmējumos, pausti arī pārmetumi par vardarbību, izvarošanu un psiholoģisko teroru. Krievijas Kultūras ministrija pērn novembrī aizliedza licencēt četras DAU filmas, jo tās uzskatāmas par "pornogrāfisku propagandu". Tam līdzās vēl virkne ētiska rakstura polemikas par autentiskiem dzimumaktiem, vivisekcijām, spīdzināšanām, kā arī reālu neonacistu (tostarp odiozā Maksima Marcinkeviča) un bijušo Valsts drošības komitejas (VDK) darboņu iesaiste aktieru lomās. Līdz ar to likumsakarīgi, ka intervijas un diskusijas ar pazīstamā padomju animatora un režisora Andreja Hržanovska dēlu Iļju tiek publicētas ik dienu. Šajās sarunās režisors neko neapstiprina vai nenoliedz un tāpat kā vairāki simti citi projektā iesaistītie (kopā aptuveni 400 "aktieru" un aptuveni 10 tūkstoši masu skatu dalībnieku) ar savu klusumu nokaitē spekulācijas līdz ticamībai.

Ieceres sākumpunkts, kā stāsta Hržanovskis, bijis zinātnieka atraitnes Noras atmiņu romāns Akadēmiķis Landaus. Kā mēs dzīvojām (Академик Ландау. Как мы жили), kas iznāca pēc Padomju Savienības sabrukuma, uzšķēržot par glorificēto ģēniju radušos mītus. Kopdzīve ar institūtu vadījušo Landauu, viņas vārdiem, bijusi nekonvencionāla savienība konvencionālos apstākļos: brīvā mīlestība, pārticīgo dzīvesveids deficīta laikos, psihotropo un apreibinošo vielu testi. Ekscentriskas pikantērijas un "sikreķiki". Grāmatu viņa rakstījusi īsi pēc tam, kad 1968. gadā vīrs devās mūžībā, vairākus gadus reanimējoties no smagas avārijas sekām. Viņa auto 1962. gadā ietriecās pretim braucošā kravas mašīnā. Jāpiebilst: tas notika tieši tajā gadā, kad viņš saņēma Nobela prēmiju fizikā par kondensētās matērijas teorijas izstrādi un hēlija supraplūstamību. Landaus pats uzskatījis, ka viņa dižākā teorija ir tieši teorija par laimi. Ar to arī Hržanovskis sācis.

Par DAU projektu grūti runāt, neminot skandālus, kriminālprocesus, nostāstus un pašu konceptu. Galu galā – vai jūtaties saprasts?

Lieta tāda, ka šobrīd pats projekts nav redzams – publikai pieejamas tikai daļiņas no visa DAU. Ar šādu reakciju es biju rēķinājies, bet nezināju, ka būs arī kriminālprocesi. Negaidīti, lai gan tā ir visai anekdotiska situācija. Asas reakcijas ir saprotamas – daļējais paredz to, ka tas ir izrauts no konteksta. Taču, neskatoties uz vētraino situāciju, jūtos labi, jo pašam projektam ir dažādas fāzes: bijušas tikšanās ar auditoriju Parīzē, tad filmu iznākšana. Līdz tam DAU pastāvēja mitoloģiskā laiktelpā – bija tikai baumas, informācijas par projektu nebija. Pats mērķtiecīgi nesniedzu intervijas. Tā vienpadsmit gadu. Tomēr tagad saprotu, ka, DAU filmām tiekot izrādītām, ja tā varētu sacīt, konvencionālā pasaulē, man ir pienākums par projektu runāt.

Minējāt filmas mītus – presē par DAU rakstīts daudz, grūti nodalīt faktus no versijām. Tas arīdzan bija iecerēts?

Necenšos aizsargāt projektu, bet gan drīzāk to komentēt. Izteikties, ja nepieciešams. Mums saprotamajā realitātē mēs pat nezinām, kur beidzas patiesība un sākas nepatiesība. Kad mēs kaut ko stāstām par sevi, mums vienmēr šķiet, ka mēs runājām tīrāko patiesību. Tomēr tas galu galā ir viens skatpunkts. Patiesība – ja mēs par to vienojamies – ir fakts, ka mēs ar jums sarunājamies.

Mēs nemainīgi zinām, ka redzam viens otru ekrānā.

(Abi smejas.) Šīs sarunas interpretācija būs jūsu intervija, manas atbildes – interpretācija uz jūsu jautājumiem. Kad jūs, piemēram, stāstāt kaut ko par savu pagātni, tā ir kaut kāda versija par to, ko gribat atcerēties. Stāsts par sevi.

Es teiktu, ka mums ir tendence ticēt šiem stāstiem kā nemainīgi patiesiem.

Tā ir. Pat tad, kad mēs runājam par mīlestību: savulaik domāju, ka kādu mīlu, bet tagad gan vairs ne. Tās taču ir muļķības! Tad, kad tu mīlēji, tu arī mīlēji. Tad vai nu tu nolēmi, ka tā vairs nebūs, vai mīlestība tika noturēta par kaut ko citu: viss mainījās. Tas ir daudz sarežģītāk, nekā šķiet. Ir neapšaubāmi fakti, bet detaļas jau ir versijas. DAU projekts ir šādu versiju kompleksa sistēma.

Bet kur DAU gadījumā, jūsu paša vārdiem runājot, mijas fikcija un realitāte? 

DAU ir realitātes un spēles apstākļu sajaukums. Mūsu emocionālā ietekme ir gana abstrakta, bet ārkārtīgi spēcīga. Es, piemēram, neesmu liels futbola cienītājs, bet esmu bijis uz futbola mačiem, kuros spēlē Chelsea vai Manchester United klubi. Esmu redzējis, kā tūkstošu pilns stadions pieceļas kājās, kliedz un pārdzīvo spēcīgas emocijas. Par ko gan? Par balto bumbiņu!

Svarīgi saprast, ka mēs pieslēdzam sevi un ļaujamies noteiktām emocijām noteiktos apstākļos. Cilvēkam ir vajadzīga šāda izlādes un pārdzīvojumu teritorija. Tālākais ir par to, kur tu šo teritoriju pats sev atrodi. DAU ir veids, kā atrast šos pārdzīvojumus samērā drošos apstākļos. Tā ir spēles teritorija, kurā tavi pārdzīvojumi ir reāli, patiesi. Ne vienmēr, protams, jo apstākļi ir mākslīgi, tomēr centāmies sasniegt realitātes iespaidu.

Domājot par DAU un totalitārismu, esat domājis, kāpēc cilvēki labprātīgi ir gatavi darīt to, ko citos apstākļos nekad nedarītu?