Aizejot gadu desmitiem, mainās arī autoritātes, kam jautāt par uzmanības vērtiem jaunumiem Latvijas hiphopā. Savulaik Gustavo bija tas, no kura pirmā dzirdēju labus vārdus par Edavārdiem, Ozols, nešauboties par Latvijas hiphopa nākotni, nosauca ansi, bet aptuveni pirms gada Arturs Skutelis ieteica paklausīties meiteni no Latgales, vārdā Ūga, kas vainagojās ar atzinīgām recenzijām žurnāla Mūzikas Saule jauno albumu apskatu slejās. Viņa esot patīkami saviļņota, ka darbs un ieguldījums tiek novērtēts. Arī nesen izziņotajos Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas Zelta mikrofons nominantu pieciniekos divreiz parādās Ūgas vārds. Viņa ar savu albumu LG ir HH vairāk nekā četrdesmit iesniegto jaunpienācēju konkurencē pretendē gan uz balvu par labāko debiju, gan par labāko hiphopa albumu un ir priecīga par to, ka nonākusi vienā sarakstā ar jau pieminētajiem – ansi un Skuteli, kuri abi nākuši no hiphopa apvienības PKI (Pagrīdes karaļvalsts ieraksti), un pat veterānu Ozolu.
''Tik maģisks moments! Es taču šitos visus repakus klausījos vēl maziņa. Esmu tikusi starp visiem vecajiem bukiem – tā sajūta iepriecināja vairāk nekā fakts, ka esmu nominēta. Tas ir neaprakstāmi! Riktīgi forši!'' gavilē Ūga, jo viņa ir gandarīta par savu veikumu, par ko pateicīga draugiem jeb brāļiem no Ausmeņa Records, kuri viņu iedvesmojuši un palīdzējuši, jo sākumā jutusies nedroša.
Meiteņu hiphopā nav daudz, un tāpēc arī Daiga Barkāne ieguvusi skatuves vārdu Ūga, jo esot savā puišu kompānijā kā oga (latgaliskais ''ūga'' latviski būtu''oga'').
Bet tā noteikti neesot, ka pret viņu kā vienīgo meiteni izturas maigāk: ''Mēs nedodam viens otram dzīt haļavu: jā, tu jau meitene – lasi, ko gribi. Nē! Ja stāvi pie mikrofona, citi apkārt saka: nē, Ūga, tu vari labāk! Vai arī agresīvāk. Un ir redzams, ka viņi tev to iesaka tevis pašas labā. Es arī čalim varu tāpat pateikt. Mēs viens otru atbalstām tieši šādā veidā. Pasakām: wow, šitais bija kruta! – vai otrādi. Tā, lai pilnīgi no****tu, nav bijis, jo nav mūsu starpā tādu, lai būtu pamats. Tādus te neielaiž, un, ja iegadās, mēs ātri izfiltrējam, jo tas jau ir sejā rakstīts. Visam ir jānotiek dabiski!''
Ausmeņa hiphops un kebabs
Kad aicinu Ūgu uz sarunu, viņa piedāvā tikties studijā Rēzeknē, kur notiek mēģinājumi un arī ieraksti. Tā iekārtota padomju laika industriālā kvartāla ēkā, kur daudzi mūziķi atraduši sev telpas. Ūga rāda, ka vienā pusē aiz sienas mēģinot džeza grupa, ar kuru jau daudz reižu notikuši džema vakari – maukuši frīstailus, kad viņi spēlē. Arī otrā sienas pusē mēdz trokšņot kāds bundzinieks, tāpēc laikus esot jāsaskaņo, lai cits citam netraucē, jo tik un tā var dzirdēt cauri visiem skaņas absorbēšanas materiāliem, ko pie sienām un griestiem salicis Ernests jeb Valns – dīdžejs, bītmeikeris un grafiti mākslinieks, kurš pavada Ūgu koncertos.
Tepat blakus esot arī jaunās mākslinieces dzīvoklis un darbavieta. Daiga priecājas par to, ka esmu paņēmis uz Rēzekni līdzi savu Odiņu, jo viņai ļoti patīkot suņi. ''Man pašai ir tāds mazais, ko es uzdāvināju māsai, – viņš ir čivava savienots ar franču buldogu laikam. Tāds sīks, aste kā ruksim, seja kā buldogam, bet maziņš kā čivavas. Garas kājas. Tad vēl man laukos ir divi suņi un kaķis arī. Esmu baigā dzīvnieku mīle! Varētu visus pie sevis paņemt.''
Aiz loga paveras skats uz tagad apsnigušu jumtu, kur vasarā visi ejot sauļoties, garāžām, kur stāvot Ūgas ''tačka'', ko tagad aukstumā vairs nevarot pielaist, pie sienas – albuma prezentācijas plakāts ar viņu pašu sarkanā ''aģikā''. Tā notikusi 29. februārī tepat, Rēzeknē Ausmeņa kebabā, un tūliņ noskaidrojam, ka tieša saistība ar Latgales hiphopu ir arī Skolas ielā Rīgā esošajam Ausmeņa kebabam – īpašnieks Valters jeb Kvāps arī esot reperis un viens no tiem, kas 2012. gadā dibināja hiphopa apvienību Ausmeņa Records. Fakts, ka biznesu izdevies paplašināt, nepārsteidz, jo Ausmeņa kebabi patiešām ir garšīgākie Rīgas centrā, turklāt tiem klāt vēl var dabūt īstu Latgales šmakovku ar marinētu gurķīti. Seko neattapīgā rīdzinieka jautājums, kur radies skaistais nosaukums Ausmenis un vai tas ir īpašnieka uzvārds. Ūga paskaidro, ka ''ausmeņa'' nav nekāds ģenitīvs, kas norādītu piederību, bet deminutīvs, kas latviski būtu ''ausmiņa''. Tātad kaut kas aust – gaisma, saule, brīvība? ''Jā, jo hiphops – tā ir brīvība! Karoče – to izdomāja Aldībī, kurš sākumā bija mūsu sastāvā, – viņš ir riktīgi foršs čalis, tāds reāli MC cilvēks, kurš runā visu laiku. Viņi sēdēja ''tačkā'', filmēja, mauca frīstailus, un Aldībī to vienkārši izdomāja. Uz tāda brīva viļņa tas nosaukums radās, un pēc gada Valters tāpat nosauca kebabu,'' stāsta Daiga par vietu, kur regulāri, kā viņa pati saka, notikušas tusovkas.
Dziesma Zapte no Ūgas albuma, kurā ir vārdi par to, ka visi izsalkuši stāv rindā, skaita tēvreizi un, siekalām tekot, gaida savu porciju, jo viņiem vajag ēst, gan neesot veltījums kebabam. ''Tur tas mesidžs dziesmai ir par hiphopa kustību, ka es baroju klausītājus ar savu mūziku un viņi baro arī mani ar savu atsaucību un enerģiju koncertos. Viņi prasa vēl, un es dodu vēl. Kebabs – nē. Grūti atcerēties tos tekstus, kad man prasa, kā bija tajā dziesmā, – es neatceros, kādi tieši bija vārdi. Tā tas ir ar manu atmiņu, ka es nekad neatceros dzejoļus, bet, kad man skan bīts, aiziet tas flovs un es atceros, kā es loku katru vārdu.''
Ļaut vaļu fantāzijai
Ūga mulst par to, ka savā runā izmanto visādus krievu vārdus, jo zinot, ka tas ir nelabs paradums, bet es iedrošinu, lai tik runā, kā pašai ērtāk, jo galu galā taču esam Latgalē, kur tā ir pieņemts, un daudzi šeit lietotie vārdi jau vēsturiski vairs nav uzskatāmi tikai par krievu, bet arī latgaliešu sarunvalodas vārdiem.
Tāpēc arī viņas tiešās runas citātos centīšos tos nelabot. Turklāt hiphopā taču izlikšanās nekad nav bijusi pieņemama – ir jārunā tieša valoda.
Ūgas latgaliskajos dziesmu tekstos es saturu saprast varu tikai daļēji, bet tas netraucē. Reperis ansis saka, ka viņam arī esot pagrūti ar latgaliešu valodu, bet viņš priecājas dzirdēt latgaliešu repu. ''Man arī tieši liekas pievilcīgi tas, ka daļu satura bez paskaidrojuma nesaprotu, līdzīgi kā bērnībā ar amerikāņu reperiem – ap 90% gadījumu pat nesaprotot tekstu, ir skaidrs, ka tur viss ir kārtībā –, līdzīgi arī ar Latvijā pārsteidzoši bieži pieminēto franču repu. Teksta saturs nav prioritāte, tas varbūt reizēm pat traucē, nevis palīdz, jo viss ir pārāk skaidrs, bet mums reizēm patīk ļaut vaļu fantāzijai un pašiem aizpildīt tos tukšumus ar savu iztēli vai to vispār ignorēt un fokusēties uz sajūtu un visu pārējo, ko ausis spēj uztvert: melodiju, enerģiju, attieksmi. Es laikam līdzīgi uztveru latgaļu repu un labprāt dzirdētu arī labus Latvijas čigānu reperus,'' spriež ansis. Viņš ar Ūgu pirmoreiz ticies pirms pāris gadiem, kad abi bijuši viesmākslinieki kādā pasākumā Kaņepes Kultūras centra augšstāvā. Uz Rīgu Ūga esot aicināta jau pēc savas pirmās dziesmas publicēšanas un tad ātri sagatavojusi programmu ar piecām dziesmām. Kopš tās reizes jau bijusi te vairākkārt, un atsaucība esot liela, pat par spīti tam, ka daļa nesaprot, par ko viņa repo.
''Repā latgaļu valoda izklausās brutālāk par latviešu valodu – tas ir točna! Latgaliešu valoda ir cietāka. Mums ar mammu pat ir tā, ka pārslēdzamies uz latviešu valodu, kad tā mīļāk gribas izteikties, bet, kad viņa man zvana un kaut kādi sūdi ir notikuši, viņa uzreiz: ''Tai, Daiga!'' Tā tas ir mūsu ģimenē, es nezinu, kāpēc un no kuriem laikiem,'' stāsta Daiga, un es saku, ka varbūt latgalieši tāpēc tos vidzemniekus sauc par čivļiem, jo tie tikai čivina vai čiepst, nevis cietu valodu runā.
Čujs, ņuhs un poņa
Kopš bērnības Daigai paticis dziedāt, bet mūzikas skolā nav gājusi, par ko tagad tikai priecājas, jo tā viņa nav ielikta rāmjos. Notis lasīt neprotot, bet visas melodijas atcerējusies ļoti labi jau tad, kad dziedājusi skolas koros un ansambļos. ''Nedomāju, ka tas ir talants, bet čujs, ņuhs un poņa. Man ir dziesmas, kas patīk, tad es dziedot savu vokālu iepazīstu un zinu, ko varu, ko nevaru, – nav bijis tāda pedagoga, kurš man labāk visu to iemācītu par mani pašu,'' saka Ūga, kuras pirmā saskare ar hiphopu bijusi jau bērnībā, ierakstot kasetēs dziesmas no radio. Rakstījusi Britniju Spīrsu, un tad tur pēkšņi bijusi viena Eminema dziesma: ''Par tiem ''soldžeriem''.
To dziesmu uz apli visu laiku griezu, griezu, griezu un iemācījos visus vārdus. Noteikti nepareizi, bet es repoju viņam līdzi. Man ļoti patika.
Vēl viena dziesma tajā laikā bija no 50 Cent, bet tagad es klausos daudz vecāku hiphopu. Agrāk klausījos vairāk krievus, bet latviešu hiphopu atklāju kaut kad koledžas pirmajā kursā. Parādīja man Edavārdus un PKI – jā, tur ir daudz vārdu, kuros jāieklausās, bet cik tas sulīgi skan! Katrs treks ir tik pilns ar vis kaut ko! Tas man likās apbrīnojami. Kad sāc lasīt līdzi, tad tu sajūti arī visu tekstu. Patika sajūtas, kas bija, repojot līdzi. Kā tas flovs un kā elpa strādā. Līdz ar to laikam to ļoti iemīlēju, kaut es nekad nebūtu domājusi, ka es tagad būšu starp viņiem un tajā visā iekšā. Bet sapņot vajag, un sapņi piepildās. Šis teiciens izklausās pretīgi popsīgi, bet tā tas ir. Kā var nesapņot par kaut ko?'' vaicā Daiga, kura pēc pamatskolas dzimtajā Bērzgales ciematā mācījusies grāmatvedību Malnavas koledžā, sekojot trīs gadus vecākās māsas piemēram.
''It kā patika, it kā nē, bet grūti būtu sēdēt un darīt kaut kādu tādu darbu, kur tikai ar galvu jāstrādā. Tā kā es dziedu no bērnības – dažādos konkursos, visur kur –, visu dzīvi gribēju ierakstīt dziesmu. Viena draudzene no Malnavas koledžas pateica, ka Rēzeknē ir džeks, bītmeikeris, pie kura var ierakstīties. Nozagu bītu no YouTube, kas man vienkārši patika, vokālu iedziedāju virsū un sataisīju par savu dziesmu. Visi skolā teica: vau, cik forši!''
Man sanāca, tipa!
Pēc koledžas Daiga pārcēlusies uz Rēzekni, kur vajadzējis naudiņu, un tā viņa sākusi strādāt kaut kādus pagaidu darbus, bet ne savā apgūtajā profesijā. Drīz vien satikusies ar Valnu – dīdžeju no Ausmeņa Records. ''Kebabā notika tusovka. Es dziedāju un paralēli klausījos repčiku, lasīju līdzi visiem tiem reperiem – man ļoti patika, kā skan, bet nebija tādas pārliecības, ka sanāk. Maucām kaut kādus frīstailus pa apli, bet es nemaucu repčiku – kaut ko vokāli vilku līdzi,'' stāsta Daiga.
Nākamā epizode bijusi kādā lauku mājā, kur viņa uzaicināta uz ierakstu. ''Tur bija tāds dubaks – reāli auksti! Un tad mēs visi rakstījām pa pantiņam, un radās treks Aust.''
Tas bija pirmais Ausmeņa Records ieraksts ar Ūgas piedalīšanos, kur viņa gan repo, gan mazliet dzied. ''Tagad klausos, ka tur es tā ''ļeva'' esmu ielasījusi. Nu, salīdzinot ar tagad. Bet viņi bija patīkami pārsteigti – man sanāca, ''tipa''! Pirms tam likās – ko es starp džekiem, ko es tur varu –, bet, kad ierakstījām, uzreiz man tāds: tomēr es varu – jā! Tas bija vairāk uz prikola, neviens tā baigi neiespringa par to treku, kas būs tēma – katrs rakstījām par to, kas ir galvā. Tie teksti vispār ņirdzīgi ir! Tas notika tādā nenopietnā atmosfērā – visiem vienkārši patika, un darījām, kā kurš var. Bija arī tādi, ko mēs vienkārši ierakstījām, bet čuvaki negribēja to visu citiem rādīt. Tas tā – prikola pēc, vot.''
Kad parādījās studija, Ūga ierakstīja savu pirmo solotreku – vēlāk iznākušā albuma LG ir HH tituldziesmu sākotnējā versijā. ''Man patika tas, ka mēs visi kopā barā strādājām, kā tas process iet, un es nemaz negribēju solo. Tad bija atkal kaut kāds tusiņš kebabā, un tur atbrauca Misters no Cēsīm, kuram tagad ir projekts Misters un nospiedumi. Viņi kaut kā sarunāja ar Ausmeņa Rekords, ka fītu taisīs. Galu galā sanāca, ka es biju tā, kas vienīgā piedalījās tajā fītā. Tad uzfilmējām klipu, gājām vēl uz radio Pieci.lv – sestdienās četros ir raidījums Pīci breinumi, kur man ir daudzas intervijas bijušas. Vadītāja un arī Misters sajuta potenciālu un teica, ka vajag solotrekus un nevar šitā visu laiku uz fītiem. Es saku: nē, man labi, man viss ok – fītu bija diezgan. Bet tad sapratu, ka mož arī vajag. Džekiem, kā jau teicu, tas nav nopietni – tas ir tikai kā hobijs –, bet es gribēju jau tā nopietnāk ar koncertiem un tad es sāku pa vienam rakstīt iekšā. Pa trekam. Ļoti lēni tas nāca. Garš process bija.
Visvairāk bremzēja tas, ka mēs ar to nepelnām naudu. Es strādāju, Valteram arī ir daudz darba, bet viņš vienmēr atrod laiku ierakstīties ar mums, neskatoties ne uz ko.
Tāpat Jāzeps ir programmētājs, tāpēc arī bija jāgaida, kamēr viņš savienos savas lietas, nomāsterēs un nomiksēs. Jezups vairāk producē. Var nomaukt frīstailu, bet tā nerepo un vairāk strādā ar skaņu. Es gan frīstailā esmu slikta. Jā, es varu, bet tas viss ir ļoti primitīvi un ne par ko. Publiski, kur daudz cilvēku, man atslēdzas smadzenes, ir grūti izdomāt un uzreiz maukt kaut ko. Tas ir točno jāprot un jāpraktizē ļoti ilgi. Cik es saprotu, man ir kaut kāds bloks bišķiņ – laikam neesmu vēl pārliecināta, ka varu. Varbūt ar laiku? Pa drusciņai.''
Atslēgt bez ķīmijas
Ikdienas darbā Ūga strādā tepat blakus cehā, montējot detaļas. ''Tur ir elektronika – tie kontakti, ko tu slēdz iekšā, visas tās ''kiškas'' kontaktiem. Tas ir darbs, no kā es varu izskriet ārā mūzikas lietās, kad vajag, mierīgi samainīt laikus. Tāpēc arī tas ir izdevīgi. Darot ilgi ar rokām vienu darbu, ko varētu arī aizvērtām acīm darīt, par to nedomājot, smadzenēm ir baigā pārpūle, tāpēc ir jāklausās mūzika, kāds raidījums vai audiogrāmatas.'' Tomēr klausīties nedrīkstot par daudz – tā mūziku varot arī pārdozēt, uzsver māksliniece.
''Jā! Tas bija iepriekšējais ziemas periods, kad arī rakstīju albumu, – man visu laiku skanēja mūzika galvā. Arī ikdienā gadās, ka kaut kāda mūzika galvā skan – tas ir ok, bet tur bija tā, ka visu laiku, un tu nevari to atslēgt, turklāt tās bija atpazīstamas, zināmas dziesmas. Viena pēc otras! Radās garīgas un fiziskas problēmas, ar kurām netiku galā, panikas lēkmes. Es sākumā nesapratu, kas ar mani notiek, zvanīju ārstei un prasīju, kas tas ir, un man teica, ka tā varētu būt veģetatīvā distonija. Izlasīju aprakstu un sapratu, ka tas viss ir tikai galvā. Izrakstīja stipras zāles, bet, nē, – es viņas nedzeršu!
Stop! Man ir pašai ar to jātiek galā – gāju garās pastaigās, gulēju pļavās, meditēju, sports kaut kāds klāt, un tad viss bija ok.
Tam var tikt pāri, darot lietas, kas palīdz aiziet no tām domām prom, jāsāk rūpēties par sevi – to visu var labot, mierīgi mēģinot sevi restartēt. Tāpēc tagad lieku robežas, ka kādu laiku neko neklausos,'' Ūga dalās pieredzē, kā tikt galā ar problēmām, aizbraucot uz turieni, no kurienes nākusi un kur augusi. Arī pirms paša pirmā sava koncerta Rīgā pēc saundčeka, kurā klāt bijis gan ansis, gan Misters, sajutusi tādu stresu, ka aizgājusi uz tuvējo Ausmeņa kebabu izšaut vienu čarku šmakovkas, kas arī ir dabisks produkts bez ķīmiskiem piejaukumiem. Nesen noskatījusies vēsturisku dokumentālo filmu par to, kā Hitlera Vācijā visādas narkotikas testēja, lai trīs dienas negribētu gulēt. ''Pārdeva arī pilsoņiem, reklamēja kā vitamīnus, kas labi enerģijai. Testēja visādas vielas – tas ir ''žostka''! Man patīk arī vēsturiskas filmas, kur meičas ar tām kleitām un vecās mašīnas,'' vēl piebilst Ūga, kurai arī mūziku labāk patīk klausīties vecu, jo jaunajā viņa saskata pārāk daudz kopēšanas. Viņasprāt, arī liela daļa jauno reperu sevi nepamatoti saucot par hiphoperiem.
Paaudzes mainās strauji, un tagad jau arī Ūgai daudzi pārmetot, ka viņa ir atpalikusi no dzeives. ''Viņi uzskata tā, es savādāk. Es palieku pie sava – mēs darām veco stafu. Ne tik pozitīvu, jo mēs apspēlējam ''žostko'' realitāti, kas nav caur ziediņiem, bet mūsdienās cilvēki vairāk klausās to, kas ir pozitīvi un vienkārši. Man patīk iedziļināties un sarežģīt, es to uzskatu par savu pienākumu, jo cienu savu mūziku, savus bītmeikerus, savu komandu un uzskatu, ka man nevajag kaut ko trešīgu taisīt. Patīk, ka var atbildēt par savu bazaru. Kad klausos bītu un sēžu pie lapas, es jūtu to visu, kas ir bijis, un atceros. Ja es kaut ko klausos un ticu, ka tā tas točno ir, man uzreiz rodas cieņa. Bet, ja ne, tad ne. Vienkārši vajag vairāk strādāt, veltīt vairāk laika, un tad tas, ko es gribu, piepildīsies kvalitatīvāk un kvantitatīvāk. Man patīk viss tas, kas notiek. Es tagad nesapņoju – staigāju pa zemi.''