Gandrīz vai lielākas atšķirības ir dzērienos. Dzirdēts, ka igauņi stipri vairāk nekā latvieši esot dzēruši ēteri, un arī drosmē izmēģināt nepārbaudītus dzērienus mūsu «Preiļu dzidrā» provētāji atpaliek no 2001. gadā Pērnavā 68 bojāgājušajiem, bet, ja runa ir par legālo alkoholu, Vana Tallinn ne vienam vien latvietim garšo labāk nekā Rīgas Melnais balzams. Igaunijā garšīgākas limonādes, Latvijā saldējums, par šprotēm un ķilavām varētu strīdēties, vislabāk jau veikt kādu 300 tūkstošu eiro vērtu pētījumu, kam tās ir garšīgākas. Igauņi pirmie Padomju Savienībā sāka ražot košļenes, šis fakts nostiprināja Igaunijas kā visrietumnieciskākās «PSRS republikas» tēlu. Šodien latvieši mēģina pārspēt igauņus cīņā par vīna lielvalsts titulu, laikam tikai par latvāņu vīnu te nekas nav dzirdēts, visi pārējie augļi, ogas, ziedi un dārzeņi jau ir likti lietā, taču igauņiem ir iespēja atņemt latviešiem vistālāk ziemeļos darītā vīna godu, vismaz tajā reizē, kad biju Roņu salā, turienieši lepni apgalvoja, ka te viņi vietējo vīnu darot. Ja mēs ēstu priedes, tad Rīgas priede noteikti būtu pieprasītāka par igauņu knapajām, tāpat kā baltie sparģeļi kotējas augstāk nekā zaļie.
Bet lai nu paliek produktu atšķirības, mūsdienās, kad gandrīz viss ir pieejams, lielas atšķirības garšā var panākt ar pavārmeistarību, tātad igauņu un latviešu mūsdienu virtuves viena otrai var sagādāt pārsteigumus. Jā, viena atšķirība gan jāpiemin – kā jau no Dieva ar daudzām salām apbērtiem, igauņiem jūra ir savādāka, tur vieglāk nekā pie mums var nomakšķerēt dažu labu zivi – ne tikai līdakas un asarus, kuru arī Latvijā netrūkst (lai gan jūras līdakas ir daudz garšīgākas par mūsu dūņezeros ķertajām), bet arī mazo hesu un citu saimniecisko aktivitāšu rezultātā mūsu upēs par retumu kļuvušos ālantus. Pēc tiem mēs arī devāmies uz igauņu salām. Ceļš vienkāršs – jāaizbrauc no Latvijas robežas līdz Pērnavai, pēc tam apmēram tikpat līdz Virtsu ostai, no turienes ar prāmi uz Kuivastu ostu Muhu salā, un tad jau tālāk līdz copes vietām, vai, ja nav pārliecības, ka kaut ko noķersi, Muhu pa ceļam ir labs zivju veikals, pat asara un vimbu filejas tur var dabūt, pirkšanas un gatavošanas vaina. Mēs līdakas, asarus un ālantus saķērām paši, bet šoreiz stāsts būs tikai par prāmi. Ja nu ēdināšanas ziņā mēs ar igauņiem varētu mēroties, tad prāmju lietās viņi ir mums kādus gaismas gadus priekšā. Rīgā prāmja neesamība ir kauna lieta un nekas vairāk, tikmēr Igaunijā ne tikai lielie Tallinas prāmji, bet arī prāmis uz Muhu salu ir lietišķas pieejas konfekte. Nekā lieka, bet viss ērts, iet ik pa stundai, bet, ja automašīnu daudz, vēl biežāk, e-biļetes tiešsaistē www.praamid.ee nopirkušie brauc prāmī vispirms, bet visam prāmim tikai e-biļetes netirgo, lai paliek vietas arī tiem, kas biļeti iegādājas ostā. Transportlīdzekļiem, kas piektdienās pēc plkst. 13.00 izbrauc no cietzemes uz salām un svētdienās pēc plkst. 13.00 izbrauc no salām uz cietzemi, biļetes cena ir par 20 procentiem augstāka. Brauciens ilgst ap 30 minūtēm, tāpēc, lieki nekavējoties, dodamies uz prāmja restorānu. O, tur divas letes, tajās zupa, dažādi siltie ēdieni – cūkgaļa, vista, zivis, veģetārie, uzkodas –, kafija un citi dzērieni, augļi. Rīta ēdienkartē: putras, salāti, uzkodas, sviestmaizes, pankūkas ar sāļiem vai saldiem pildījumiem, svaigi ceptas smalkmaizītes. Ja igauņu zivis nav ķērušās, prieks par tādu maltīti divtik liels. Aizķeršanās var būt tikai pie vienas no letēm, kur pašam jāsver un jāmaksā. Ja neviena igauniete nenāk palīgā, labāk stāvi otrā rindā, kur kasiere galā.
KRITIZĒ UN SLAVĒ EGĪLS ZIRNIS
Restorāns Take Off uz prāmja no kontinenta uz Muhu salu
Atvērts: Prāmja kursēšanas laikā (no 5.00 līdz 23.00)
SESTDIENA ĒDA
Soļanka, kartupeļi, cūkgaļas ribiņas, dažādi salāti 15,87
VĒRTĒJUMS
INTERJERS ★★★★★
ĒDIENI ★★★★
APKALPOŠANA ★★★★
ATMOSFĒRA ★★★★
VAR GARŠĪGI PAĒST. Pārāk daudz laika ēšanai nav, prāmis pēc kādas pusstundas jau ir otrā malā.