Armando Januči jaunākā darba – Deivida Koperfīlda dzīvesstāsts/The Personal History of David Copperfield (2019) – pamatā ir Čārlza Dikensa daļēji autobiogrāfiskais romāns Deivids Koperfīlds (pie mums uz lielajiem ekrāniem tas skatāms kopš 15. septembra). Šajā darbā XIX gadsimta 40. gadu Londona ir vizuāli spilgta, multikulturāla un vienlaikus vecmodīgi mūsdienīga, uzburot precīzu ironiju par pilsētu kā sociālo skatuvi. Šo placdarmu manierīgi krāšņās un aušīgās raksturlomās atveido virkne britu aktieru, tostarp Tilda Svintone un Hjū Lorijs, bet teatrālā un vitāli krāsainā pieaugšanas stāsta titullomā ir indiešu izcelsmes angļu aktieris Devs Patels. Pats Januči sarunā ar SestDienu piebilst, ka centies mainīt iesīkstējušo un pārgludināti stīvo britu literāro ekranizāciju tradīciju ar muzeju interjeriem vai korsešu drāmām. Viņš piedāvā verbālu un fizisku komēdiju, kas ir viņa kā satīriķa stiprā puse un šajā gadījumā – arī tiešā nozīmē reakcija uz breksita sekām. Samērā nesen tika izrādīts arī Januči veidotais HBO seriāls Piektā avēnija/Avenue 5 (2020) ar Hjū Loriju neirotiska un kompleksu nomākta kruīza kosmosa kuģa kapteiņa lomā, izspēlējot starpgalaktiskā tūrisma nākotnes scenāriju. Vēl viņš veidojis godalgoto seriālu Viceprezidente/Veep (2012–2019) par Amerikas Savienoto Valstu viceprezidenti Selīnu Maieri (lomā Džūlija Luisa-Dreifusa). Tajā Januči apzināti vēlējies distancēties no jelkādas partijiskās piederības un ideoloģiskā dogmatisma, veidojot fiktīvu Ovālo kabinetu un tā ikdienas peripetijas. Iespējams, Latvijā pazīstamākais viņa darbs gan ir melnā komēdija Staļina nāve/The Death of Stalin (2017) – šo vadoņa 1953. gada bēru ceremonijas un varas pārdales gaumīgo farsu Krievijā aizliedza, bet 2018. gadā Eiropas Kinoakadēmija atzina par labāko komēdiju.
Kādi secinājumi par šo un vēl citiem viņa darbiem? Januči pēdējo 30 gadu laikā ir izaudzis par politiskās satīras pelēko kardinālu ne tikai britu, bet arī amerikāņu televīzijā un straumes satura platformās. Skanēs visnotaļ pretenciozi, bet nebūs melots, apgalvojot, ka viņa komēdijas kļuvušas par žanra firmas zīmēm. Viņa scenārijiem un režisētajiem darbiem piemīt satīriski mažori, labi ieeļļoti dialogi un abpus politkorektuma robežām meditējoša attieksme.
Bet, atgriežoties pie viņa jaunākā veikuma, jāpiebilst, ka Glāsgovā dzimušais un augušais Januči pirmo reizi ar Dikensu saskāries 13 gadu vecumā. Pēcāk viņš pamazām atmetis domu par katoļu mācītāja dzīves gājumu, savu promocijas darbu Oksfordas Universitātē veltīja XVII gadsimta sakrālo tekstu valodai un angļu dzejas klasiķa Džona Miltona poēmai Zaudētā paradīze, taču par britu komēdijas priekšteci un labāko komiķi joprojām uzskata tieši Čārlzu Dikensu. Var teikt, ka ar šo filmu Januči simboliski atgriežas pats savā bērnībā, lai gan iegriezies tajā viņš ir jau vairākkārt – bez Deivida Koperfīlda dzīvesstāsta viņš veidojis arī BBC otrā kanāla dokumentālo filmu Armando pasaka par Čārlzu Dikensu/Armando’s Tale of Charles Dickens (2012). Tajā viņš, analizējot rakstnieka literārās kvalitātes, nosaka: tur taču ir viss! Cilvēcība, satīra un ļoti angliski smiekli.
Kā jūs jūtaties pesimistiskā optimisma laikos?
Protams, pēdējie mēneši bijuši visai smagi un postoši. Bet domāju, ka cilvēkiem, kādu laiku atrodoties pašizolācijā, bija iespējams padomāt par to, kas ir svarīgs un kas tāds nav. Kaut kādai atziņai, īpaši personīgai, taču vajadzētu rasties par to, bez kā mēs nevaram! Ikdienišķais, prozaiskais un nenovērtētais tomēr ir tas svarīgais. Daudzās valstīs varēja vērot, kā ļaudis atbalsta medicīnas personālu, ārstus un tā saucamos pirmos frontiniekus. Tieši to darbu veicējus, kuru veikums ir vissliktāk atalgots. Tad arī saproti, ka bez šiem cilvēkiem mēs nevaram – bez viņiem nav iespējama mūsu visu ikdiena. Tāpat arī kurjeri, piegāžu nodrošinātāji, veikala pārdevēji un pasta sistēmas darbinieki. Mūsu sabiedrības sociālās sejas beidzot tika pamanītas.
Bet visinteresantāk būs tad, kad mēs visi ar dažādām laika nobīdēm iznāksim no pašizolācijas. Nedomāju, ka būs mainījusies vērtību sistēma, taču mēs būsim guvuši kādu secinājumu par pašu sistēmu. Īpaši par politiķu uzvedību – kas viņiem ir svarīgi? Un vai tiešām šis svarīgums ir tik svarīgs? (Smejas.) Mūsu pasaule šobrīd ir ļoti vārīga, viegli ievainojama – ir nepieciešamas fundamentālas pārmaiņas attieksmē pret vidi. Ar plastmasas iepakojumu kolekcijām miskastēs nepietiks. Un vienlaikus savā ziņā tā ir arī cilvēku trauma.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 18. septembra - 24. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!