Ja vien Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) nama sienas spētu runāt... visticamāk, tāpat īsti pilnasinīgi nevarētu vārdos ietērpt to vienu visnotaļ mītisko nakti februāra nogalē. Ierašanās – obligāti karnevāla tērpos. Taču, ja nu nācējs paslinkojis, nav jāraizējas. Ja nebaidies turpat pie ieejas uzvilkt Ievas vai Ādama tērpu, aiz durvīm nepaliksi. Kailums šeit nav aizliegts.
Noslēpumu plīvurā tīts ir arī karnevāla dzimšanas gads. Nez kā un kāpēc tālu tautās aizgājusi ziņa, ka pats pirmais karnevāls noticis 1931. gadā, kaut tā nav taisnība. Iespējams, pie vainas varētu būt ārkārtīgi kolorītais foto no tā gada – tajā grafiķis un gleznotājs Kārlis Padegs saģērbies kā Džeks Uzšķērdējs, turklāt klīst leģenda, ka Padegs, iejuties biedējošajā tēlā, braukājis apkārt pa pilsētu kravas automašīnas piekabē, no kuras metis ārā plakātus, lai cilvēki zinātu – akadēmijā notiks karnevāls. Ticamākas ir ziņas, ka pirmais karnevāls noticis jau vairākus gadus iepriekš, par to liecina arī Latvijas Nacionālā arhīva krājuma kinohronikas kadri no 1929. gada, kurā redzama gatavošanās karnevālam. Turklāt 1938. gada karnevāls tolaik reklamēts kā jubilejas pasākums – desmitais pēc kārtas.
Lai nu kā būtu, skaidrs ir viens – ballēties studenti ir gribējuši vienmēr. Jo īpaši drūmākajā padomju okupācijas periodā, kad dažādas izdarības, kas nu nekādi neietilpa padomju "ideālās lietu kārtības" rāmī, tika visai sparīgi ierobežotas. Tomēr akadēmijas ļaudis bija izmanīgi un iemācījās atrast "pareizo pamatojumu". Fotogrāfam Atim Ieviņam spilgtā atmiņā palikusi Ļeņina dzimšanas dienas ballīte akadēmijā 1970. gadā ar Latvijas rokenrola grandu Pita Andersona un Valērija Saifudinova jeb Seiska uzstāšanos. "Toreiz es mācījos otrajā kursā. Komiskais paradokss – skatuves aizmugurē pie sienas bija kapara kalums, metrs reiz metrs, ar Ļeņinu, apakšā skaitlis "100". Tas bija viltīgs manevrs – zem Ļeņina karoga varēja atļauties rīkot arī ko interesantu. Ja bija kaut kāds monumentāls iemesls tam visam, aiz ausīm varēja pievilkt daudz ko. Vajadzēja balli studentiem? Tētiņam Ļeņinam 100 gadu, kāpēc netaisīt balli?" smej Ieviņš.
To, ka ar drošības komiteju allaž vajadzēja rēķināties arī karnevālos, SestDienai atklāj tagadējais akadēmijas prorektors jaunrades un administratīvajā darbā – profesors Kristaps Zariņš: "Pieredze bija tāda, ka labāk viņiem iedot ielūgumus, jo viņi tāpat būs. Ja tu iedosi ielūgumus, vismaz attieksme būs priecīgāka. Andropova laikos, Brežņeva laikos vajadzēja skaidrot, ka tas viss ir radošas aktivitātes un tamlīdzīgi, bet akadēmija vienmēr kaut kā tika visām tām lietām cauri. Ziniet, uz māksliniekiem jau visu var novelt".
Septiņdesmitajos līdz ar studentiem Ķekatu kluba pasākumus regulāri apmeklējis arī toreizējais akadēmijas pasniedzējs, vēlāk viens no atmodas laika ideologiem Mavriks Vulfsons. Fotogrāfs Atis Ieviņš stāsta, ka Vulfsons, kurš akadēmijā mācīja arī PSKP vēsturi, neizlaida teju nevienu studentu ballīti, bija visnotaļ komunikabls un to, "kas viņam bija aiz ādas, neviens tajā laikā īsti nezināja".
Karnevālam no paaudzes paaudzē bijuši dažādi izpausmes veidi un arī atšķirīgas papildu nozīmes. Sākotnēji pasākums bija paredzēts pārsvarā vien akadēmijas studentiem un mācībspēkiem – jaunības un radošuma svinības. Okupācijas laikā karnevāls bija kā koša mākslinieciskās brīvības oāze dažu brīdi tik pelēkajā padomju ikdienas tuksnesī. Taču cauri visiem laikiem saglabājusies pamatideja – karnevāls ir par aktuālo. "Mēs netaisām tādas senilas vecu cilvēku balles, mēs esam par to, kas ir jaunība. Sekot līdzi jauniešiem, sekot līdzi tam, kas ir aktuāls," uzsver LMA projektu vadītājs Jānis Gailītis un piebilst: "Mēs cīnāmies par gaismu. Lai ātrāk nāk gaisma, lai ātrāk nāk pavasaris."
"Karnevāls joprojām ir vieta, kur var redzēt pašu jaunāko. Tās nav vienkārši frāzes – pie mums uzstājas jaunās grupas, kurām dažreiz tā ir pirmā iespēja uzkāpt uz lielās skatuves, kas vairs nav pie draugiem dzīvoklī, bet jau pie auditorijas, kur nevar paredzēt, kāda būs atbilde. Tāpēc arī mēs karnevālu vienmēr pozicionējam – brīdī, kad ir apkārt ļoti daudz pasākumu, – kā izstādi, kurā redzams visjaunākais no mūsu pašu māksliniekiem," pauž Latvijas valsts simtgades Jauniešu rīcības komitejas locekle Anete Krišjanova, kura karnevālu organizēja no 2013. līdz 2015. gadam.
Tiešu apstiprinājumu tam SestDiena gūst sarunā ar vienu no ansambļa Manta līderiem Edgaru Šubrovski, kurš LMA karnevālā uzstājies vairākkārt, iepriekš arī ar Hospitāļu ielu. Šubrovskis uzaicinājumu spēlēt karnevālā dēvē par "atzinīgu uzsitienu pa plecu". Viņaprāt, pasākuma rīkotāji ir tie cilvēki, kas ļoti aktīvi seko aktualitātēm.
"Ja tevi kā mūziķi uzaicina spēlēt karnevālā – tātad tu šogad esi ar kaut ko interesants," pauž Šubrovskis. Arī pati pieredze, uzstājoties ekstravagantos ietērpos ģērbtai publikai, ir neatsverama un ekskluzīva. Tik ekskluzīva, ka dažs labs visnotaļ pazīstams mūziķis vai grupa gatavi būt laipnāki, pievērt acis un nospēlēt koncertu par mazāku honorāru, nekā ierasts, lai tikai piedzīvotu visu karnevāla trakumu.
Zīmīgi, ka LMA karnevāls bija pirmā skatuve arī vienai no nedaudzajām Latvijas mūziķu apvienībām, kurai nav žēl veltīt nereti nevietā valkāto vārdu "leģendārs", – grupai Pērkons.
Šī gada karnevāla organizatore Rebeka Anna Kalniņa ir pārliecināta, ka tieši labas un daudzveidīgas mūzikas izvēle ir viena no veiksmīga pasākuma atslēgām, jo skaņu universālā valoda starp cilvēkiem un tautām palīdz uzrunāt arī tos, kam ne tik ļoti interesē māksla.
Visu rakstu par Latvijas Mākslas akadēmijas karnevālu vēsturi lasiet šīs nedēļas žurnālā Sestdiena!
