Cilvēka mērogs. Saruna ar diriģentu Imantu Resni

Reiz kāda sieviete no ģimenes, kur mātes tautību pieņemts uzskatīt par noteicošo, šķiroties no šīs pasaules, savam dēlam novēlējusi pirmo sievu pēcnācēju radīšanai, protams, apņemt savas tautības, otro izvēlēties no krieviem, lai uzzinātu, kas ir īsts sekss. Bet trešo noteikti ņemt no latvietēm, jo viņas taču labi kopj kapiņus – ar šo anekdoti savā tikko klajā nākušajā grāmatiņā Kas ir latvieši diriģents Imants Resnis (69) ilustrē latviešiem raksturīgo kapu kultūru un kapu kultu. Tā teikt, plašākam starptautiskam kontekstam.

Vēlme uzrakstīt šādu grāmatiņu tās autoram – latviešu kultūras patriotam, kurš par sistemātisku ieguldījumu latviešu mūzikas popularizācijā un jaunradē pat saņēmis īpašu Latviešu mūzikas balvu (2007), – Imantam Resnim radusies tāpēc, ka, strādājot ārpus Latvijas, viņam bieži nācies skaidrot dažādas it kā pašsaprotamas lietas par mūsu zemi. Resnis savu darbu nodēvējis par pašskatu un īsumā to raksturo kā vieglu lasāmvielu ar smaidu pašiem par sevi. Viņš paskaidro, ka "dažkārt neizslēdzot arī ironiju, tā vēsta par būšanām un nebūšanām Latvijā. Arī par latviešiem pašiem, mūsu kapu un citiem svētkiem, ēšanas paradumiem utt. Tā domāta ikvienam, kurš vēlas iegūt  informāciju par Latviju, bet nevēlas sevi apgrūtināt ar gudru enciklopēdiju lasīšanu. Dažkārt tā var noderēt arī mums pašiem, lai, piemēram, uzzinātu, ka kādas Rīgas ielas nosaukums var radīt pārpratumus  vai igauņu galvenais kalns ir augstāks par Gaiziņu."

Grāmatiņas ilustrācijas – Romana Vitkovska karikatūras – var arī izņemt un izmantot kā pastkartes. Kodolīgais un asprātīgais Imanta Rešņa ceļvedis par latviešiem un Latviju veselīgi atsvaidzina Latvijas simtgadei veltīto darbu "kori". Tas izdots ne tikai latviešu, bet arī angļu valodā un noformēts kā kvalitatīvs suvenīrs. Ja būs pieprasījums, tapšot arī tulkojumi mūsu kaimiņtautu valodās.   

Vai tagad tev pašam ir skaidrs, kas ir latvietis?

Nē. Šis jautājums var palikt atklāts. Šis ir tikai viens skatījums. Neaizmirsti, ka grāmatai ir apakšvirsraksts – pašskats. Latvieša pašskats. Pieņemsim, ka esmu vidējais latvietis un kā tāds paskatos uz sevi un citiem. Kas ir pats galvenais? Galvenais ir pasmaidīt. Tauta, kura ir spējīga pati par sevi pasmaidīt, ir vesela tauta. Tad tai ir nākotne. Ja to nevar, tad ir švaki ar nākotni. 

Tomēr visvairāk anekdošu par sevi ir lielajām nācijām: tajās piedalās vācietis, francūzis, amerikānis un krievs. Daudz anekdošu par sevi ir ebrejiem. Latvietis labprātāk vēro citus.

Latviešu anekdotes par sevi parādās reti, tomēr pēdējā laikā ir dzirdamas. Man tas liekas ļoti svarīgi. Vienu esmu ielicis arī savā grāmatiņā. Tas ir labdabīgs smaids pašiem par sevi. Nule bija pirmizrāde brīnišķīgai latviešu filmai Kriminālās ekselences fonds. Tas arī ir sava veida smaids. Varbūt mazliet ironisks. Tas ir labi un veselīgi. Es domāju, ka tas ir nepieciešams. Varbūt mums tas vēl ir jāmācās un jāvingrinās. Tas nav nekas tāds, kas varētu mūs pašus noskaņot uz kaut ko "pret". Tas ir drīzāk "par".

Runājot par mūsu valsti, es varu būt reizēm ar kaut ko neapmierināts vai kritisks, bet tad man gribas pārfrāzēt Voltēra doktoru Panglosu un teikt, ka "šī ir labākā no iespējamām valstīm". Priekš manis tā ir labākā, un es domāju, ka Latvija patiesi ir labākā no iespējamām valstīm. Tas neizslēdz to, ka es redzu arī sliktās lietas. Mani, piemēram, satrauc, ka divdesmit un vairāk gadu garumā nevar tikt galā ar vienu namu Elizabetes un Marijas ielas stūrī, kas pat skaitās pieminekļu sarakstā, bet šobrīd jau novests līdz grausta stāvoklim – tik tālu, ka atjaunojot būtu jāiegulda daudz lielāki līdzekļi nekā nograujot. Mēģināju ar vieglu ironiju izteikties arī par politiku. Tagad, piemēram, notiek putošanās par skolotāju algu publicēšanu. Tas ir populisms! Tas var nostrādāt, jo vienai daļai cilvēku ļoti interesē, ko saņem citi, nevis: "Kāpēc es saņemu tik maz?" Tāds nav jautājums. Jautājums ir – kāpēc viņam ir tik daudz? Vislabāk taču būtu, ja arī viņam būtu maz!