"Atceros, kā Klāvs Elsbergs ne bez lepnuma rādīja, ka viņa pirmā grāmatiņa Pagaidīsim ausaino, ko viņš teicās iesākumā gribējis nosaukt Divdesmit meiteņu rokas, pamanīta un pieminēta pašā World Literature Today, vienā no pasaules smalkākajiem literatūras apskatniekiem, ko izdod Oklahomas Universitāte un ilgus gadus vadīja Rīgā dzimušais Ivars Ivasks (1927–1992) kopā ar kundzi, dzejnieci Astrīdi Ivasku," rakstīja Egīls Zirnis. "Viņu piešķirtajai starptautiskajai literārajai prēmijai – Noištata prēmijai – mēdza sekot arī Nobela balva literatūrā. Žurnāla smalkums izpaudās labvēlīgā attieksmē arī pret mazu tautu literatūru. Dzejas dienās Astrīde Ivaska, kas tagad dzīvo Īrijā, bija dzimtenē un sarīkoja izcili kupli apmeklētu dzejas vakaru Rakstnieku savienībā (tolaik tā vēl atradās Benjamiņu namā – red.).
Šajās dienās, kad, aptuveni citējot Klāvu Elsbergu, "tik daudz ir nāves pelēkajā gaisā" un mēs skaudrāk nekā parasti jūtamies "dzīvi palikušie", atcerējos to Klāva dzejoli, kas gandrīz deva nosaukumu viņa pirmajam krājumam."