78. Kannu kinofestivāls un tā programma ir labā mākslinieciskajā formā – to var secināt jau otrajā dienā, kad redzētas vairākas galvenā konkursa filmas, kuru kopumā ir deviņpadsmit. Festivāls risināsies līdz 24. maijam, aktrises Žiljetas Binošas vadītajai žūrijai izvēloties vienu kinodarbu, kas iegūs Zelta palmas zaru. Pērn to saņēma Šona Beikera dramēdija Anora (2024), kas vēl pavisam nesen arī Oskara pasniegšanā pārsteidza ar labākās filmas balvu.
Nevēlos iztirzāt to, kā Anoras panākumi tika instrumentalizēti Krievijā a la "Rietumos krievus mīl". Tomēr Anoras un Ginta Zilbaloža Straumes (2024), kas arīdzan saņēma oskarbalvu, piemēros iezīmējas kas būtisks: festivāli ir svarīgi. Tie saasina uzmanību. To eksistencei ir nozīme. Tie nemirst – par to pačukst priekšā gan galvenā konkursa darbi, gan arī Īpašā skatiena konkurss, kurā pērn savu odiseju sāka pelēkais kaķis. Šogad programmas apvāršņos nonākuši Vess Andersons, Linna Remzija, Žilija Dikurno, Ričards Linkleiters un daudzi citi autori.
Galvenajā konkursā ir iekļauta ukraiņu izcelsmes režisora Serhija Lozņicas vēsturiskā drāma Divi prokurori/Two Prosecutors (2025) – filma ieved 1937. gadā, staļiniskā terora laikā, kad jauns prokurors Korņevs (lomā Oleksandrs Kuzņecovs) naivumā, kas mijas ar mērķtiecību, cīnās pret sistēmu. Ko ar to visu iesāk Lozņica? Būdams dokumentālists pēc izjūtas, viņš filmas režijas stilu neapgrūtina ar inscenējumiem – Lozņica secīgi, citu pēc cita liek statiskus kadrus, vizuālajām rindām ritinoties līdzīgi kā Lēnprātīgajā/A Gentle Creature (2017) un citos viņa aktierfilmu darbos. Lēna, bet neizbēgama kustība. Atsvešinātajā darbā, kurā Staļina laika interjeriem ir mauzolejam līdzīgas aprises, spriedzi kāpinoša dinamika ir saistāma ar aktierdarbiem (lomās Andris Keišs, Valentīns Novopoļskis u. c.). Divi prokurori, kas šobrīd tiek pieteikti kā vieni no galvenajiem balvas laureātiem, ir Francijas, Vācijas, Latvijas, Nīderlandes, Rumānijas un Lietuvas kopražojums.
Līdztekus tam Kannās ir vēl viens kinodarbs, kas saistīts ar Latviju, – Kristenas Stjuartes debijas pilnmetrāža Ūdens hronoloģija/Chronology of Water (2025), kas daļēji uzņemta šeit un arī nonākusi Īpašā skatiena konkursā. Zīmīgi, ka šogad ar saviem režijas darbiem bez Stjuartes debitē arī citi aktieri, piemēram, Hariss Dikinsons ar drāmu Ezis/Urchin (2025) un Skārleta Johansone ar eidžisma vakcīnu Lieliskā Eleonora/Eleonor the Great (2025).
Stjuartes atmosfēriskā drāma Ūdens hronoloģija seko lietuviešu izcelsmes amerikāņu autores Lidijas Juknavičas romāna struktūrai ar tādu pašu nosaukumu. Filmas centrā ir autores alter ego Lidija (Imodžīna Pūtsa), kuras dzīvi un attiecību modeļus ietekmējusi vardarbība ģimenē. Stjuartes debija diemžēl ienāk teritorijā, ko dēvē par standartsituācijām un klišejām: dziļdomīgi skatieni, elsas un aizkadra balss stāstījums, iekams notiek pelde baseinā. Šur tur poētiski vispārinājumi un aktiera ķermeņa apdziedāšana.
Ko Latvijas klātbūtnes palielināšanās Kannās pavēsta? To, ka ceļš, kas ejams, ir tā vērts, un festivālu kauli vēl nav ievietojami muzejos.
KINO
IESAKA DĀRTA CERIŅA
78. Kannu kinofestivāla filmas, kuras gaidīt Latvijā
FENIĶIEŠU SHĒMA/THE PHOENICIAN SCHEME (2025)
Amerikāņu autora Vesa Andersona pēdējo gadu darbi svin viņa stila perfekciju, kam līdzi klāt dvašo arī monotonija un sagurums. Viena procenta jeb miljardieru konspirācijai veltītais darbs par Anatola "Žažas" Kordas mantojumu sirgst ar visiem pazīstamajiem simptomiem un domubiedru blīvumu (Benisio del Toro, Skārleta Johansone, Vilems Defo u. c.) – bez pārsteigumiem.
Kad: uz ekrāniem no 30.V
SENTIMENTĀLA VĒRTĪBA/ SENTIMENTAL VALUE (2025)
Norvēģu festivālu lutekļa Jūakima Trīra (Pasaulē sliktākais cilvēks/The Worst Person in the World (2025) u. c.) sadarbība ar lielisko aktrisi Renāti Reinsvi turpinās. Galvenajā konkursā iekļautajā darbā režisors ieved kino aizspogulijā, satiekoties aktrisēm un režisoram (Stellans Skašgords), – šo darbu pats autors pieteicis kā Ingmara Bergmana motīvu turpinājumu.
Kad: uz ekrāniem rudenī
MĪLESTĪBA, KAS PALIEK/THE LOVE THAT REMAINS (2025)
Islandietis Hlinurs Palmasons (Dievzeme/ Godland (2022) u. c.), šķiet, paveicis to, ko vēlas ikkatrs režisors, – veidot kino mājās ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, domubiedriem par sev tuvām tēmām pilnīgā rīcības brīvībā. Rezultātā tapusi laulības izjukšanas freska fascinējošajā Islandes piejūras ainavā – glāsmains, cilvēcīgs drāmas un komēdijas vijums, kas, iespējams, ir viena no gada labākajām filmām. Skaļi vārdi, bet pelnīti.
Kad: uz ekrāniem rudenī