Justs uz tikšanos atbraucis nevis ar moci, bet skrituļdēli, jo tas esot visērtākais transporta veids. Nolikt mašīnu tieši pie paredzētās tikšanās vietas – nelielās Tērbatas ielas kafejnīcas Lācis – nav bijis iespējams, tāpēc viņš noparkojis auto kaut kur patālāk un atlikušo ceļu braucis ar dēli. Ar trikiem gan neaizraujoties – tas viņam vairāk ir pārvietošanās līdzeklis. Ja nepieciešams, dēli var pasist padusē un pabraukt kādu gabaliņu arī ar sabiedrisko transportu. Ideāla triju transporta veidu kombinācija. Divritenis tādā ziņā neesot tik ērts – jebkurā telpā vai sabiedriskajā nepaņemsi, un, braucot ar to no viena pilsētas gala līdz otram, ja nav daudz laika, galā esi aizelsies un nelietojams.
Justs izskatās vecāks par saviem gadiem – droši vien tāpēc, ka jau agri augusi bārda kā īstam vīram, bet ne tik vecs kā visi tie hipsteri, kuriem jau divdesmit gados ir gara bārda, kas savulaik bija droša vecu onkuļu pazīme. Justam šai ziņā pietiek ar uzvārdu Sirmais. Arī runā Justs nevis kā interneta paaudzes jaunietis īsiem un aprautiem teikumiem, bet gramatiski pareizi, raiti un bez piepūles. Pat ar izteiksmi – ne tādu kā aktieriem uz skatuves, bet kā ar sarunbiedru, kurš ir sens draugs vai paziņa, kaut tiekamies pirmo reizi. Diez vai tā ir tikai intensīvā interviju pieredze Eirovīzijas maratonā – kaut ko tādu nevar iemācīties dažos mēnešos. Grāmatu lasīšanai, kas parasti palīdzot cilvēkiem pilnveidot valodu, gan pēdējā laikā neesot atlicis pietiekami daudz laika. Toties viņš ir mācījies skolā ar matemātikas novirzienu un piedevām vēl pašlaik studē Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā. Justs varētu būt labs lektors vai orators. Arī labs pārdevējs, kurš prot ar savu stāstu un pozitīvo smaidu pārliecināt klientu, ka tieši šī prece viņam ir jānopērk. Tiesa, daudziem mūsu politiķiem raksturīgie "kad" pareizo "ka" vietā pasprūk arī Justam, bet viņam vēl ir laiks mācīties.
Savulaik viņš repojis Gacho grupas sastāvā, kurā arī guvis pieredzi uzstāties tūkstošu auditorijas priekšā, tātad kāju un balss trīcēšana, dziedot milzu pūļiem, viņam sen aizmirsusies, ja tāda vispār kādreiz bijusi.
Senču viedais padoms
"Protams, cilvēks nevar prast visu, un tu vienmēr atradīsi kādu, kurš to izdarīs labāk un šī sadarbība ātrāk novedīs pie rezultāta, tomēr es uzskatu, ka visiem mūziķiem ir jāmāk spēlēt bungas. Ritms mūzikā – tas ir viss. Gan vokāls, gan taures, gan klavieres... Ja tu trīs četrus gadus pamācīsies bungas, tu jutīsi, ka tas, kā tu spēlē, kļūs krietni profesionālāk." Arī par Justa vokālu daudzi izteikuši komplimentus, ka tas skan ļoti groovy, jo prasmi spēlēties ar ritmu viņam devušas bungu privātstundas. Par bundzinieku tā arī nav kļuvis, izlaižot to posmu, kam cauri gājuši Fils Kolinss, Raimonds Bartaševičs un Artis Dvarionas.
Kādā video YouTube Justs redzams kopā ar savu grupu Tax Free dziedam kādu iepriekš nedzirdētu, izteikti patriotisku dziesmu, kura iederētos pat valsts svētku koncertos līdzās citiem nacionālajiem hitiem, kas sacerēti lielākoties astoņdesmito gadu beigās. Tās video gan ievietots pirms pāris gadiem, tomēr tagad, kad Justu redzējusi visa Eiropa, nekas neesot mainījies – viņš sevi uzskata par Latvijas patriotu. "Es gribu apceļot pasauli, bet mājas vienmēr būs šeit. Tiem, kuri saka, ka pie mums nav iespēju un ir grūti, nav taisnība. Mana komanda – Andžejs un Jūlija – dzīvo šeit, Latvijā, bet braukā uz filmēšanām citās zemēs. Aleksandrs Volks no Rīgas ir noproducējis Krievijas 2013. gada labāko albumu, ko daudzi šeit nemaz nezina. Pie mums varētu būt top mākslinieki pasaules tirgū – kā Aminata, piemēram –, kāpēc ne? Zviedri, kuri mums trīsdesmit gadu priekšā, nāca klāt un novērtēja mūsu skaņdarbu un izpildījumu, tātad mēs varam radīt Eiropā konkurētspējīgus darbus. Nav nekādu šķēršļu – vienkārši jādara un jācīnās. Kā mans vectēvs reiz teica: nekas nav sarežģīts – tu vienmēr vari atrast cilvēku, kurš zina, kā tev palīdzēt. Un tad viss sarežģītais kļūst vienkāršs. Arī mūsu uzņēmumi "lauž akmeņus" un iet citu valstu tirgū. Protams, tas nav viegli, un ne visi to spēj, bet tas nav neiespējami," saka Justs un pieļauj, ka tā mērķtiecība, ambīcijas un ticība, ka viss iespējams, viņam ir jau gēnos.
Lielas autoritātes, kuras viņš piemin sarunā, Justam ir tēvs un vectēvs. Tēvs ir galdnieks, izsmalcinātu parketu meistars – Justs apbrīno viņa izgatavotos parketus, kuros mazākie gabaliņi ir naga lielumā. Savukārt vectēvs – inženieris, kurš PSRS laikos projektējis atomstacijas un joprojām savos astoņdesmit gados vadot arhitektūras biroju. Tēvs nekad neapstājoties savā attīstībā, braukājot pa starptautiskajām izstādēm, pērkot jaunu aprīkojumu.
"Šādā te gabaliņā (Justs rāda ar pirktiem mazu laukumiņu – aut.) ir iekšā roze no trīspadsmit sarkankoka lapiņām. Tas ir iespējams!" ar sajūsmu stāsta Justs un piebilst, ka tēvs bijis tas, kurš atrunājis viņu no domas pēc devītās klases iet uz Amatniecības vidusskolu mācīties par galdnieku. "Viņš man pateica: tev nav jāiet uz speciālu skolu un jātērē laiks tādām lietām. Es tev to visu varu iemācīt pats. Labāk izvēlies labu skolu, kurā tev būs priekšmeti, ko pēc tam izmantot šajā jomā. Māksla, matemātika, fizika. Tad es iestājos devītajā klasē 1. ģimnāzijā – matemātikas skolā. Tur apkārt ir cilvēki, kuri grib iet studēt ekonomiku, un tevi tas arī ietekmē. Tad es tētim saku: varbūt es iešu mācīties ekonomiku. Viņš atbild: kāda ir jēga ekonomikai, ja tev nav skaidru domu, ko tu gribi pārdot? Grāmatvedi tu vienmēr atradīsi, bet, ja tev nebūs savas identitātes, savas lietas, ko tu gribi attīstīt, tu būsi tikai ofisa darbinieks. Tā viņš mani atrunāja arī no ekonomikas, un es sapratu, ka mūzika būs tas, ko es gribu darīt," Justs izklāsta tēva lomu savā attīstībā pa punktiem.
Alternatīvā mūzikas skola
Kur tālāk? Kas notiks ar šo puisi, kurš jau tagad izklausās kā paraugs visiem, pēc gadiem desmit, kad viņš būs ieguvis vēl lielāku pieredzi dažādās jomās un labprāt ar to arī dalīsies? Varbūt te aug Latvijas Valsts prezidents? Ne gluži nākamais, bet pēc gadiem divdesmit.
Pagaidām Justs zina vienu lielo dzīves ieceri – izveidot savu alternatīvo jeb populārās mūzikas skolu. To gan viņš neplāno atvērt jau tūliņ pēc atgriešanās no Eirovīzijas, bet pēc gadiem desmit vai pat piecpadsmit, pirms tam uzkrājot pieredzi un zināšanas. "Man ir doma gan šeit, Latvijas mūzikā, sasniegt augšgalus, gan izlauzties no šejienes, uzkrājot informāciju par mūzikas tirgu Eiropā un pasaulē, – iet līdz galam kā soloārtistam. Veidot dziesmas, sadarbības, videoklipus un tūres – tas būtu mans tāds dream come true – patiešām kļūt par top mākslinieku Eiropā un pasaulē…" dedzīgi un ar jauneklīgu pārliecību, ka tas patiešām izdosies, stāsta Justs. Iebilstu, ka tad jau kā popzvaigznei būtu jāpelna miljoni, visu laiku braukājot pasaules turnejās, un tādai skolai neatliktu ne laika, ne varbūt arī vēlēšanās. "Tāpēc jau tas plāns nav tuvākajai nākotnei, bet pēc gadiem desmit vai piecpadsmit, pirms tam iegūt pieredzi par tehniku, skatuves mākslu, satikties ar visādiem cilvēkiem un pēc tam to visu ievīstīt šajās alternatīvajās mūzikas programmās. Man ir ļoti daudz draugu, kuri brauc studēt uz ārzemēm, jo mūsu skolas nesagatavo mūziķus, kas būtu gatavi uz popmūzikas skatuves konkurēt ar citām valstīm. Trūkst tādu mūsdienīgu programmu, kurās viņi varētu apgūt visas šīs lietas," stāsta Justs un kā piemēru min savu izkrišanu eksāmenos kopā ar psihedēliskā roka grupas The Pink Elephant solistu Skaņu inženieru nodaļā Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tajā brīdī viņš sapratis, ka programma vienkārši ir pārāk pielāgota klasiskajai mūzikai. "Ja tu esi alternatīvajā vai popmūzikā, ir grūti konkurēt ar tiem, kas ir divpadsmit gadu mācījušies klasisko mūziku un ļoti atbilst klasiskās mūzikas skaņu inženiera profesijai. Mēs tur bijām vairāki no populārās mūzikas, kuri bija pelnījuši tur mācīties, bet netikām, jo mūs izkonkurēja tie klasiskās mūzikas cilvēki. Un maksāt trīsarpus tūkstošu gadā par izglītību, ko tu īsti nevarēsi izmantot savā žanrā… tas ir kaut kā smieklīgi."
Justam jau tagad esot daudz plānu, ko realizēt savā alternatīvajā mūzikas skolā, kurā varētu apgūt veselu konkurētspējīgam mūziķim nepieciešamo zināšanu un iemaņu kompleksu, tomēr jaunais censonis arī ir pārliecināts, ka tā visa realizēšanai nepieciešamais pieredzes līmenis vēl ilgi jākrāj.
Visu rakstu par Justu Sirmo un viņa nākotnes plāniem lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!