Meditācija ar vērošanas elementiem ir viens no Vairas Vīķes-Freibergas SestDienai minētajiem ieteikumiem, kā piepildīt laiku pašizolācijā. Eksprezidente kā piemēru minēja zieda plaukšanas vērošanu. Citu lielisku vērošanas objektu jau sen pirms koronavīrusa pandēmijas, kopš 2012. gada, Latvijai un arī pārējai pasaulei piedāvā Latvijas Dabas fonds (LDF) – interneta tiešraides no aizsargājamo putnu ligzdām. Tās ir augstu novērtējis arī žurnāls National Geographic, bet Durbes ligzdas jūras ērgļi Milda un Raimis jau pagājušajā sezonā Latvijā bija kļuvuši populārāki par jebkuru influenceri. Šogad deviņām putnu kamerām pievienosies arī zemūdens kamera upes nēģu nārsta vērošanai.
Viens no tiem, kuriem mums jāpateicas par iespēju redzēt augstu kokos esošajās ligzdās notiekošo, ir ornitologs, LDF padomes loceklis Jānis Ķuze. Amata brāļi viņu raksturo kā visveiklāko kāpēju ornitologu starpā. Vai jūs kāptu nokaltušā milzu apsē, kuras stumbram bebrs visriņķī iegrauzis dziļu vagu? Ķuze arī nekāptu. Taču jaunībā viņš tādos kokos ir kāpis vairākkārt.
No augšas labāk redzams. Ķuze apgalvo, ka joprojām optimistiski tic iespējai panākt kompromisu starp saimnieciskajām interesēm un dabas aizsardzību. Tajā pašā laikā nākas konstatēt, ka pagaidām Latvija atkārto Rietumeiropas kļūdas.
Cik gadu tu jau esi ornitologs?
Kopš sevi atceros, bet profesionāli ar to nodarbojos gadus divdesmit piecus.
Jau no mazām dienām tev bija skaidrs, ka gribi pētīt tieši putnus?
Jā, esmu viens no tiem cilvēkiem, kas nav zaudējis interesi par putniem no bērnības. Kā teicis Viesturs Ķerus, mēs visi bērnībā interesējamies par dabu, jautājums tikai, cik ātri šī interese zūd. Man ir paveicies to nezaudēt. Augu kolhoza ciematā, kas padomju gados saucās Pamati, tagad Mētriena, netālu no Teiču purva un Aiviekstes. Turklāt Ļaudonā, tikai desmit kilometru no Mētrienas, tajā laikā aktīvi darbojās ornitologi Uģis Bergmanis un Andris Avotiņš seniors, viņiem bija nozīmīga loma, nostiprinot manu interesi par putniem.
Tu atradi viņus, vai viņi tevi?
Andris Avotiņš atrada mani. Biju pielicis malu malas ar dažāda kalibra būriem, tai skaitā pūču būriem, jo man bija puiciska interese redzēt, kas tajos ligzdos. Tie būri bija patrāpījušies arī Avotiņa parauglaukumā un nepadarīja viņa dzīvi vieglāku, jo viņš nezināja, kur būri ir salikti. Reiz viņš mani noķēra, kad kokā kontrolēju strazdu būri. Tā mēs iepazināmies, atrādīju viņam savu būru saimniecību, un turpmāk ar lielu prieku tiku izmantots par viņa darbaspēku putnu lietās – puišeļi tajā vecumā darbojas ļoti aizrautīgi un ir gatavi ziedot daudz enerģijas.
Bakalaura grādu ieguvu 1999. gadā un tad aizbraucu mācīties uz Helsinku Universitāti. Tur bija brīnišķīgs kurss Boreālo dzīvnieku ekoloģija un ļoti spēcīgi pasniedzēji, daudz tika runāts par dabas aizsardzības problēmām, un tas man ļāva citādi paskatīties uz lietām – izrādījās, ka dabas aizsardzībā Somija, it īpaši, ja ir runa par mežiem, nav nekāds paraugbērns. Jau tajā laikā Somijas nevalstiskās organizācijas rīkoja koncertus, lai piesaistītu atbalstītājus un vāktu līdzekļus mežu aizsardzības kampaņām. Tas man lika aizdomāties par to, pie kā noved industriālā mežsaimniecība, cik ļoti tā var noplicināt ainavu un kā tas var atsaukties uz dabas daudzveidību.
Kopš tā laika Somijas mežos lietas ir gājušas uz labo pusi?
Uz slikto. Somijā ir ļoti spēcīga mežu nozare un tās lobijs. Dabas aizsardzībai atvēlētās platības Dienvidsomijā ir, var teikt, tikai kripatas. Ziemeļsomijā aizsargātās platības ir lielākas, bet Dienvidsomijā absolūti dominē industriālā mežsaimniecība – monotonas skujkoku audzes kilometru kilometriem. Tas ir tas, uz ko mēs virzāmies Latvijā.
Somijā lielu lomu šajā ziņā ir spēlējis tas, ka pēc kara viņi dabūja maksāt lielas kontribūcijas Padomju Savienībai, un mežsaimniecība bija viens no avotiem, kur viņi šo naudu ņēma. Pēckara gados Somijas mežsaimniecība tika uzlikta uz industriālām sliedēm, lai palielinātu produktivitāti un efektivitāti. Kā tas bieži šādā procesā notiek, daba palika otrajā plānā. Pirms dažiem gadiem lekcijā Rīgā somu ornitoloģijas leģenda urālpūču pētnieks Peti Sorola pateica skaidri un gaiši: Dieva dēļ, neizmantojiet Somiju kā labu piemēru mežu industrijas darbībai, Somijā liela daļa urālpūču ligzdo galvenokārt mākslīgajās ligzdās, jo industrializētajos mežos tās nevar atrast pietiekoši resnus kokus ar dobumiem.
Latvijai nav tādu lielu ziemeļu teritoriju kā Somijai, kuras varbūt viņiem dod mānīgu sirdsmieru "ja noplicināsim dabas daudzveidību te, ziemeļos vēl paliks", toties latviešu mežsaimnieki padomju okupācijas gados mežus spēja saglabāt.
Kad atguvām neatkarību, Latvijā bija daudz bioloģiski labas kvalitātes mežu. (Protams, tie nav pirmatnējie meži; Latvijā ir dažas vietas, kurās varbūt varētu apjaust, kā varētu izskatīties pirmatnējie meži, bet cilvēki ar cirvi Latvijā ir viesojušies pat purvu salās, kurām ir sarežģīti tikt virsū un no tām kokus izvest ārā.) Kopš tā laika procesi Latvijas mežos ir notikuši industrializācijas virzienā – ar visu, kas no tā izriet.
Vai tas nozīmētu, ka dabas aizsardzība ir pagājušā gadsimta otrās puses ideja, kas tagad neatvairāmi dziest?
Runa lielā mērā ir par īstermiņa prioritātēm un saimniecisko izdevīgumu. Mēs šobrīd ejam uz to, ka mūsu meži paliks jaunāki, kokus tajos cirtīs tievākus, jo to pieprasa industrija, un meži būs vieglāk pieejami. 90. gadu sākumā, dodoties ekspedīcijās, ja tev nebija ņivas vai bobika, tu nebiji konkurētspējīgs, bija milzīgi gabali jāiet kājām, jo ceļu nebija. Šobrīd vasarās meža darbos gandrīz visur var piebraukt ar ielas mašīnu. Kopsolī ar piekļuves atvieglošanu, jaunu ceļu būvniecību iet daudzas negatīvas lietas: mežu fragmentācija, traucējumi. Arvien mazāk paliek klusu meža masīvu, kur, piemēram, melnais stārķis var netraucēti baroties un ligzdot.
Vai vispār ir iespējams kompromiss starp saimnieciskajām interesēm un dabas aizsardzību?
Es joprojām esmu optimists, domāju, ka vienā brīdī mēs nonāksim pie kopsaucēja, ka ir viena mūsu mežu daļa, kura būtu jāatliek malā un jāsargā. Lielais jautājums ir, cik daudz mēs zaudēsim, līdz pie šā kompromisa nonāksim. Šobrīd mēs principā skrienamies ar laiku. Es jau vairākus gadus strādāju ar aizsargājamo putnu sugu ligzdām un redzu, ka daudzos gadījumos tās tiek nocirstas, absolūti nerēķinoties ar to, ka tā varētu būt dabas vērtība.
Izteikta šī problēma diemžēl ir privātajos mežos. Tur ir savijušās kopā vairākas lietas, būtiskākā no tām – viss mežu apsaimniekošanas naratīvs rotē ap saimniecisko labumu, kubikmetriem. Publiskajā telpā dzirdam: "cērt", "pārdod", "izkops jaunaudzi", "ieteiks tev, kā labāk saimniekot" – bet te nekur nefigurē daba. Ja tev pieder mežs, tu to šodien vari pārdot uzpircējam, nezinot, ka tajā ir dabas vērtība, meža uzpircējs neinteresēsies par to, vai dabas vērtība tur ir, viņš aizies uz Valsts meža dienestu, izņems ciršanas apliecinājumu un to mežu pilnīgi legāli nocirtīs, lai gan tur var būt lielisks aizsargājamais biotops, ligzdot melnais stārķis, un tev neviens neuzdos jautājumu, vai tiešām nevajadzētu padomāt par kaut ko vairāk nekā par kubikmetriem.
Rezultātā cilvēkos tiek veidota apziņa, ka daba ir kaut kas tāds, par ko nevajadzētu aizdomāties. Kad nu uzrodas zaļie, kas bieži vien pēdējā brīdī, bezmaz no harvestera riteņu apakšas, paziņo, ka šajā mežā ir dabas vērtības, viņi tiek uzskatīti par traucēkli. Tam tā nevajadzētu būt. Tā ir valsts atbildība – nodrošināt dabas sargāšanu. Šobrīd esam nonākuši līdz tam, ka nevalstiskās organizācijas faktiski dara valsts darbu un beigās dabū uz saviem pleciem iznest visu to smagumu, kas ir saistīts ar publisko komunikāciju.
Kāpēc tāda situācija ir izveidojusies?
Es ieteiktu šo jautājumu uzdot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai.
Var jau meža īpašniekus saimnieciskā ziņā saprast, viņiem aizsargājama ligzda nozīmē neiegūtus ienākumus.
Protams. Spēles noteikumiem būtu jābūt atklātiem un godīgiem: mūsu mežos ir arī vērtības, kas īsti nav savienojamas ar industriālo mežsaimniecību, kailciršu mežsaimniecību. Būs gadījumi, kad kādus meža gabalus vajadzēs "nolikt malā" un sargāt tāpēc, ka tā ir mūsu dabas vērtība, mēs esam apņēmušies to sargāt savos likumos, un arī Eiropas Savienība mums to paģēr. Taču praksē tas nedarbojas.
Kāpēc nedarbojas? Latvija tam par nabagu?
Es gribētu teikt, nedarbojas tāpēc, ka dabas aizsardzība mums ir diezgan zemu politiskajā dienaskārtībā. Saimnieciskās darbības aprobežojumiem būtu jābūt godīgi kompensētiem. Tieši kompensācijas mehānisma šā brīža izpildījums ir viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem. Tas, kas šobrīd mežu īpašniekiem tiek piedāvāts, aptuveni 160 eiro par hektāru gadā, ir daudz mazāk nekā nauda, ko var iegūt, nocērtot vienu hektāru uzreiz. Tas, protams, rada neveselīgu gaisotni. Mežu īpašniekiem ir pamats justies neapmierinātiem. Valstij jau sen vajadzēja domāt, kā šo kompensāciju jautājumu sakārtot, lai mežu īpašnieks nejustos apdalīts un nejustu naidu pret zaļajiem, dabas aizsardzību un pret putniem, kas ir vissliktākais.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 1.- 7. maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Paldies
Paldies paldies
komentārs