Laikraksta Diena 30. jubilejas gadā abonenti jau saņēmuši kalendāru ar divpadsmit Latvijas jauno mākslinieku darbiem. Katrs no tiem ne tikai apliecina autora īpašo talantu, bet arī slēpj stāstu par tā tapšanu, par ko vairāk varēs uzzināt SestDienas lappusēs ik mēnesi visa gada garumā.
Janvāris iesācies ar gleznotājas Alises Mediņas darbu Vakars kanālmalā, kas tapis 2019. gadā. Viņa ir māksliniece, kuras ainavās ir saskatāmas spēcīgas saknes no tradicionālās glezniecības skolas savienojumā ar mūsdienu cilvēka sajūtām. Alise Mediņa ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūru gan glezniecības, gan keramikas nodaļā un šobrīd turpina darboties abās mākslas jomās. Mēs satiekamies mākslinieces darbnīcā Avotu ielas namā (ar spilgti sarkanām durvīm), kuru viņa īrē kopš aizpagājušā gada rudens. Mājīgi kuras kamīns.
Pastāstiet, lūdzu, vairāk par gleznu Vakars kanālmalā!
Tajā ir redzami Bastejkalna pakājē esošā Pilsētas kanāla krasti ar atspulgiem tā ūdenī. Es esmu viena no tiem māksliniekiem, kuri glezno Rīgu – sev tuvās un mīļās vietas. Piesaucot Rīgas ainavas, cilvēki parasti iedomājas Līvu laukumā nopērkamos darbus ar pielīmētiem dzintara gabaliņiem. Droši vien manī ir kaut kāds iekšējs spīts, ka Rīga ne tikai nekad nebūs gatava, bet arī nekad netiks uzgleznota. Šī ir brīnišķīga pilsēta, kurā ir dzīvojuši cilvēki ar skaistuma izjūtu, kas realizējusies daudzās ēkās un apkārtējā vidē, tāpēc es pie tās atgriežos atkal un atkal. Te var redzēt, kā kanāla ūdeņos atspīd Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas un Francijas vēstniecības ēkas.
Pagājušajā gadā man bija jāpabeidz Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūra un līdz ar to sanāca bieži staigāt pa Rīgas centru, tostarp pa Bastejkalnu, kas tagad ir ienācis šajā ziemīgajā gleznā. Iespējams, globālās sasilšanas dēļ tik sniegoti skati vairs netiks piedzīvoti. Vismaz būšu tos iemūžinājusi.
Kā notiek pats gleznošanas process?
Ja ir izdevība, es labprāt gleznoju brīvā dabā, jo tādā veidā var iegleznot savā darbā konkrētās minūtes gaisu un atmosfēru. Turklāt tas apaug ar dažādām atmiņām par satiktajiem cilvēkiem. Parasti jūtīgākie nāk pie manis un saka: piedodiet, es nevaru jums palīdzēt! Tas ir ļoti aizkustinoši. Savukārt gada aukstajos mēnešos es neizeju no savas darbnīcas, jo man nav tik stipras imunitātes. Es fotografēju, veicu dažādas piezīmes un skicītes ar krāsu krītiņiem (ne vienmēr digitālās ierīces spēj iemūžināt īstos toņus – parasti viss ir par zilu vai zaļu), lai pēc iespējas precīzāk noķertu, piemēram, debesu krāsu. Pat naktī nevar pieredzēt pilnīgu melnumu. Man ir vairākas kladītes, kurās ir piefiksētas domas par topošajām gleznām, keramikas darbiem un izstāžu nosaukumiem (māksliniece izņem no galda apakšējā plauktiņa vairākas kladītes un sāk šķirstīt – aut.), bet tikpat labi es varu uzskribelēt kādu spontānu ideju uz autobusa biļetes vai kāda cita papīra gabaliņa, kas pagadās pa rokai.
Esat teikusi, ka strādāšanu brīvā dabā un strādāšanu darbnīcā var salīdzināt ar saulainu dienu pie jūras un solāriju.
Brīvā dabā kā jau brīvā dabā viss ātri mainās – mākonis aizsedz sauli, autobuss aizbrauc priekšā vai notiek citas tamlīdzīgas lietas – un ne vienmēr viss izdodas tik labi kā darbnīcā, kur var mierīgi gleznot, iedzert tēju un atkal atgriezties pie sava darba. Bet tajā pašā laikā brīvā dabā tapusi glezna ir it kā vieglāka un dzīvāka.
Parasti pabeidzat savas gleznas dabā vai darbnīcā?
Ja aizglezno līdz maliņām, fiziski nevar savu darbu aiznest līdz mājām. Vienmēr debesīs paliek tukšs laukums, kurā var ieķerties ar pirkstiem.
Varbūt jāsaģērbjas siltāk un jāiet ārā tomēr arī ziemā?
Es zinu, ka Vilhelms Purvītis ir gleznojis ārā ziemu un Aleksejs Naumovs ir strādājis lielos mīnusos – pats iedzer šņabīti un arī krāsas atjauc ar šņabīti, lai nesasalst. Es pati vēl neesmu mēģinājusi rīkoties tik ekstrēmi. Turklāt Vakars kanālmalā ir viena no manām nakts gleznām. Es esmu strādājusi ārā diennakts tumšajā laikā zem laternas gaismas, bet tajā brīdī ir ļoti grūti notvert īstos toņus, jo pēc tam iekštelpās šis darbs izskatās pavisam citādi. Tas ir riskanti.
Vai jums kādreiz nav bijusi doma ļauties radikālākām pārmaiņām – izdomātām ainavām vai abstraktākam izpildījumam?
Tas ir atkarīgs no katra konkrētā mākslinieka, bet man ir vajadzīgs paraugs priekšā. Man patīk apcerēt kokus, mājas un ielas un ko tie visi savā dzīvē ir pieredzējuši. Es varētu izdomāt arī neeksistējošas lietas vai iegleznot debesis citā krāsā, nekā tās ir bijušas, bet galarezultātā es pati neticētu šim darbam un līdz ar to man nepatiktu arī glezna. Iespējams, man ar laiku pasliktināsies redze, un viss kļūs miglains un abstrakts.
Vai, skatoties uz savām senāk tapušajām gleznām, redzat, kā esat mainījusies?
Tieši otrādi! Kad skatos uz saviem senāk tapušiem darbiem, saprotu, ka es gleznoju tāpat kā tagad. Protams, tas bija kautrīgāk, bailīgāk, nepārliecinātāk. Tāpat kā dziedātājam ir sava balss, ko nevar sajaukt ar citiem, tāpat arī māksliniekam ir sava balss, kuru attīsta un paplašina tās diapazonu – ar laiku var paņemt augstākus vai zemākus toņus.
… un iegūst pārliecību.
Jā, tas ir tas, par ko mēs visi cīnāmies, – ticība sev, jo bez ticības sev nevar paspert ne soli.
Pieminējāt, ka šogad absolvējāt Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Keramikas apakšnozares maģistra programmu – jums tas ir jau otrais maģistra grāds.
Priecājos, ka man bija šāda iespēja vēlreiz atgriezties Mākslas akadēmijā un veltīt laiku studijām, pirms pietuvojas un pie manām durvīm pieklauvē pieauguša cilvēka dzīve.
Kāpēc pievērsāties tieši šim materiālam – keramikai?
Man iepatikās vairāku Latvijas keramiķu darbi un radās vēlēšanās izmēģināt savus spēkus. Man patīk sevi iemest nulles punktā, kurā neko nesaprotu vai nemāku, jo tas attālina no pašapmierinātības sajūtas, kas ir ļoti bīstama un ko vienmēr var sajust mākslinieku darbos. Tas bija liels izaicinājums, jo keramika ir daudz neprognozējamāks process nekā gleznošana, kurā es varu kontrolēt otu un radīt savu darbu tuvu iecerētajam. Savukārt šajā medijā ir daudz pārsteigumu. Tu apglezno, noglazē un ieliec krāsnī, bet galarezultātā iznāk kaut kas stipri atšķirīgs. Savu darbošanos glezniecībā un keramikā es varētu salīdzināt ar mūziķa ikdienu, kurš spēlē vijoli simfoniskajā orķestrī, bet reizi pa reizei pievēršas arī džeza mūzikai.
Vai jums kā gleznotājai bija viegli pieņemt šo keramisko "anarhiju"?
Kad pirms vairākiem gadiem veidoju savu pirmo personālizstādi, man šķita, ka tūlīt, tūlīt mana dzīve mainīsies – atnāks apmeklētāji, iegādāsies manus darbus, un viss kļūs brīnišķīgi –, bet Latvijā tā nenotiek. Tagad es to zinu. Iespējams, tā ir sava veida pašaizsardzība, bet tagad es negaidu neko konkrētu. Arī keramikā.
Gribu jums parādīt savu darbu, kurš saplīsa un kuram es pēc tam palīdzēju saplīst vēl vairāk (māksliniece atnes porcelānā veidotu trauku ar sievietes profilu, kurš ir "sašūts" ar zelta vīlītēm. Tas bija aplūkojams arī viņas izstādē Fragile, kuras iedvesmas avots bija meklējams angļu dziedātāja Stinga kompozīcijā Fragile, – aut.).
Mūsu pusē runā, ka mājās nedrīkstot turēt saplēstus traukus.
Katrā vietā ir savas tradīcijas. Piemēram, Japānā ir īpašs mākslas veids ar skanīgo nosaukumu kintsugi, kurā saplīsušie trauki tiek atjaunoti un kuru es "citēju" šajā keramikas darbā. Tas ir stāsts par atmiņām, par to, kas ir noticis ar šo trauku vai mums pašiem. Ja mūsu dzīvē gadās plaisa, mūs taču uzreiz neviens nemet ārā! Taču nevar arī atgriezt laiku atpakaļ un salīmēties pilnīgi gluds. Palikušās rētas atgādina par notikušo, bagātina un veido mūsu personību tādu, kādi esam šodien.
Jūs plēšat traukus, savukārt māksliniece Elīna Vītola savā jaunajā personālizstādē Izplatītas glezniecības un sadzīves problēmas – personālizstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls ir sagriezusi savas gleznas un uzšuvusi no tām objektus.
Manī ir iedzīta pārāk liela bijība pret gleznām, lai es tās sagrieztu. Vismaz ne tuvākajā laikā.
Vai jūs turpināsiet nodarboties ar keramiku?
Visu laiku kaut kas top (māksliniece rāda uz galda novietoto trauku kāpostlapas formā un krāsā – aut.). Es domāju, ka ikvienā nākamajā izstādē līdzās glezniecībai būs arī kaut kas no keramikas. Man ir visa tam nepieciešamā infrastruktūra un izejmateriāli: krāsns, spaiņi un porcelāna masa. Es nezinu, kurp tas aizvedīs, bet man tas joprojām patīk un intriģē. Tas ļauj neiesūnot un gūt jaunas emocijas, kas pēc tam var atspoguļoties arī manā glezniecībā.
Kad ir gaidāma jūsu nākamā izstāde?
Tūlīt vilkšu ārā audeklus un sākšu darboties. Tā notiks šī gada aprīlī.
Vai tēma jau ir zināma?
Katru reizi es izdomāju kādu tēmu, kas izstādes tapšanas gaitā bieži vien mainās, jo mainās arī domas un noskaņojums.
Esmu lasījusi, ka rīkojat arī dažādas meistardarbnīcas un dalāties savās zināšanās ar citiem.
Šobrīd tas nenotiek ļoti aktīvi un ir reducējies līdz dažiem jauniešiem, ar kuriem kopā es izmēģinu dažādas tehnikas, ko viņiem nav iespējas apgūt skolā, piemēram, darbošanos ar ģipsi.
Jūsu darbnīcā ir vairākas gleznas ar Venēcijas ainavām. Gleznojāt brīvā dabā?
Aizpagājušajā gadā mēs ar ģimeni paņēmām telti, guļammaisus, drēbes, molbertu un citas nepieciešamās lietas un devāmies četrus mēnešus ilgā ceļojumā ar automašīnu pa Eiropu. Sākumā mēs ar prāmi pārcēlāmies uz Trāvemindi un braucām cauri Vācijai, līdz nokļuvām Venēcijā, kur uzkavējāmies ilgāku laiku. Tas bija ļoti vērtīgs ceļojums, kādu noteikti vajag piedzīvot vismaz vienreiz dzīvē un kādu mēs tuvākajā laikā vairs nevarēsim atkārtot, ja vien nelaimēsim loterijā.
Kas bija pats vērtīgākais?
Ceļošanu var salīdzināt ar lidmašīnas pacelšanos debesīs. Viss, kas tikko ir bijis liels un nozīmīgs, attālinās un kļūst par maziem punktiņiem un mirguļojošām gaismiņām. Es negribu teikt, ka pēkšņi viss ir kļuvis mazs un nenozīmīgs, bet tas ļauj skaidrāk ieraudzīt kopainu.
To, kas redzams no putna lidojuma?
Cilvēks piedzimst, pieceļas kājās, iemācās staigāt un darīt citas lietas. Sākumā viņš visu laiku koncentrējas uz sevi – kas es būšu, par ko es strādāšu, ar ko es dzīvošu –, līdz pienāk brīdis, kad viņš nonāk harmonijā ar sevi. Es esmu es. Man patīk mani vaigi! Pusi dzīves mēs pavadām, lai pieņemtu sevi tādus, kādi esam, un pēc tam sākas nākamā cīņa par sevis apzināšanos plašākā sabiedrības kontekstā, un šajā gadījumā jebkura pacelšanās virs ikdienas dzīves palīdz izvērtēt, pārvērtēt un novērtēt dažādas lietas, kas ir jādara pastāvīgi, jo nav vienas konstantas atbildes. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es gleznoju. Es veidoju darbus, kuri veido mani, jo liek man visu laiku domāt par būtiskiem jautājumiem.
Ja laimēsiet loterijā, uz kurieni brauksiet?
Es labprāt apceļotu apkārt visai zemeslodei, vienīgi izvairoties no karstajiem punktiem. Man ir sens sapnis par Latīņameriku. Es gribētu izbraukt cauri šim reģionam ar savu molbertu, līdzīgi kā to savā jaunībā izdarīja Če Gevara kopā ar savu studiju biedru Alberto Granado (pēc šī ceļojuma motīviem ir uzņemta brazīliešu režisora Valtera Saljesa spēlfilma Motociklista dienasgrāmatas (2004) ar meksikāņu aktieri Gaelu Garsiju Bernalu galvenajā lomā – aut.).
Ja ņemsiet līdzi molbertu, būs jābrauc ar blakusvāģi!
Vēl būs jāatrod vieta ģimenei (smejas).
Vai Latīņamerikā ir kāda konkrēta vieta, kurā gribētos uzkavēties ilgāk?
Tas ir piedzīvojums. Tu vienkārši brauc un skaties plaši atvērtām acīm. Tu zini virzienu, bet negaidi neko konkrētu. Ja negaida neko konkrētu, it viss tevi pārsteidz un iepriecina.
Tāpat kā ar keramikas trauku cepšanu krāsniņā.
Tieši tā.
Arik Nippel