Mirkļa sajūta ir jātrenē, rādīdams ķieģeļa smaguma grāmatas ar pasaulē atzītu fotogrāfu darbiem, kas kadru pa kadram rāda profesionāļu domāšanu, saka ilggadējais laikraksta Diena fotogrāfs Aivars Liepiņš. Nebūs melots, sakot, ka viņš ir melnbaltās fotogrāfijas virtuozs. Lai gan jau viņa fotogrāfa gaitu sākumā pirms 45 gadiem krāsainas bildes bija, sirdij tuvāks vienmēr bijis melnbaltais.
Žurnālistam ir grūti lasīt tekstus ar gramatikas un stila kļūdām, bet, runājot ar cilvēkiem, neapzināti tiek sadzirdēti pavedieni nākamajiem stāstiem un ziņām. Kāda ir fotogrāfa domāšana?
Par to, kas galvā notiek, citas specialitātes cilvēkiem ir jājautā, bet tas, ka šis orgāns darbojas brīžiem traki intensīvā tempā, ir fakts. Sen, sen atpakaļ, Dziesmu svētkos bildējot, es to piedzīvoju. Pa dienu teciņiem vien biju noskrējies ar visiem lielajiem objektīviem. Vakarā būtu jāsāp kājām, bet, atnākot mājās, nevis kājas, bet galva ir kā spainis. Galva ir pilna. Draugi man saka – klau, Aivar, tu tik daudz ēd, kur tev tas viss aiziet, kāpēc neiet labumā? Man tie "šariki" galvā griežas un nenormāli daudz enerģijas paņem. Paskaties, cik daudz enerģijas paņem datora serveri!
Gan pie sevis, gan kolēģiem esmu novērojis, ka profesionāļi strādā pēc vizuāliem šabloniem. Jebkurš prātīgs fotogrāfs jaunajiem teiks – skaties daudz bilžu! Jo skatoties tu uzsūc savā atmiņā vizuālo informāciju. Ja šo šablonu ir maz, tad tos jau sauc par štampiem. Vienveidīgi. Bet, jo vairāk tiek uzkrāta šī vizuālā informācija – kā bilde izskatās, kā kadrs, kā situācijas veidojas –, tad jau var rīkoties brīvāk un variēt. Ja var izdomāt, ko jaunu, tad tas jau ir ģēnijs. Man līdz tam vēl tālu. (Smejas.) Kāpēc fotogrāfiem augstskolā ir jāmācās? Ne jau tehnisko iemaņu dēļ, tās aiziet darba procesā. Pasniedzēji māca ieraudzīt, strādāt ar galvu, iedod veselu kompleksu informācijas, kura citkārt būtu jākrāj lēnām, pamazām ilgu laiku. Pārējais veidojas līdz ar pieredzi.
Tagad, tehnoloģiju laikmetā, ar vienu pieskārienu it kā var gan nofotografēt, gan mainīt bildes krāsu, noskaņu…
Tas savā ziņā ir skumjais stāsts un attiecas ne tikai uz fotogrāfiju, bet daudzām jomām. Man šķiet, ka tehnoloģijas pārlieku ved cilvēkus, bieži vien nomācot cilvēcīgo radošumu. Es bieži vien atslēdzu fotokameras elektronikas piedāvājumus, strādāju manuālā režīmā, jo tad es šo procesu pārvaldu. Gribu, lai bilde iznāk tāda, kādu to esmu iedomājies, nevis kādu man uzspiež. Bet reizēm es tos ieslēdzu. Tajās reizēs, kad uznācis slinkums un negribas domāt. Un tas ir ļoti patīkami.
Kad sāki savas fotogrāfa gaitas 70. gadu sākumā, vēl bija tikai melnbaltā fotogrāfija?
Pārsvarā – jā. Uz krāsu filmām profesionālajās jomās strādāja lielākoties reklāmas cilvēki, izdevniecību, žurnālu, dabas fotogrāfi. Es biju žurnāla fotogrāfs un viens no tiem retajiem, kas ikdienā strādāja arī ar krāsu filmu.
Kā fotogrāfa domāšana izpaužas ikdienā – tu vienkārši ej, ej un pēkšņi ieraugi kadru?
Jā, es visu laiku kaut ko ieraugu. Arī pašlaik – mēs runājam, un es kaut ko ieraugu.
Tu it kā redzi visu detaļās? Kā tu uztver pasauli?
Nezinu, to nevar izstāstīt. Bet acis visu laiku planē un ik pa brīdim – dinkš! – jā, ir feini, interesanti.
Stāsti, kuri 12 mēnešu garumā tagad būs lasāmi SestDienā, būs par melnbaltajām fotogrāfijām. Tas ir neapzināti apzināts solis. Pirms atmodas, atmodas un pēc atmodas notikumus es fotografēju uz melnbaltās filmas. Man reizēm bija līdzi arī krāsainā, bet es devu priekšroku melnbaltajai, jo zināju, ka tās vismaz simt gadu saglabāsies. Krāsainās, kas ir manā albumā, jau kļuvušas bāli sārtas. Toreiz vienmēr pastāvēja izvēle, ar kuru fotokameru strādāt. Ar to, kurā krāsainā filmiņa, vai ar to, kurā melnbaltā. Bet parasti bija viena fotokamera un divas filmiņas. Viena melnbaltā, otra – krāsainā. Īstais kadrs, tas labākais, jebkurā gadījumā būs tikai viens.
Man melnbaltā fotogrāfija nez kāpēc šķiet skumjāka...
Jā, tā ir mazāk trauksmaina, vairāk meditatīva, man patīk.
Bet tava dzīve un skatījums uz pasauli taču nemaz nav skumjš?
Nē, skumjš tas nav nekādā gadījumā. Mana dzīve ir sasodīti lustīga! Kāds tur no no augšas vienmēr parūpējas, lai man nebūtu garlaicīgi. Mani vienmēr viņš noliek vietā, kur ir sasodīti interesanti. Kādreiz to mēdz saukt par atrašanos īstajā brīdī un īstajā vietā. Kāpēc es pēkšņi biju tur, kāpēc gāju nevis tur, kur visi, bet uz pretējo pusi un vienīgais, kas notika, notika pretējā pusē?
Tā ir savā ziņā spēja iet savu ceļu, un tas sasaucas ar to, ko teicu iepriekš, ka nevajag ļauties nevienai, tai skaitā tehnoloģiju, vadībai. Ja gribi būt profesionālis, nedrīksti iet pavadā, jo tad tu vienmēr vilksies aiz, bet fotogrāfam jābūt pirms.
Reizēm gan trakums ir tāds, ka ir divas puses, no kurām viens otram met ar akmeņiem. Tad jābūt pa vidu. Es nedrīkstu būt aiz, tad jau neko jēdzīgu nevar nobildēt.
Reizēm to var nosaukt arī par misijas apziņu. Ir reizes, kad skaidri apzinos, stāvu cilvēkiem priekšā, un viņi no tā dižā notikuma kādu brīdi neko neredz. Es to zinu, neesmu jau muļķis. Viņi man aiz muguras bļauj, mēģina iebakstīt mugurā, lai eju prom, bet es tajā brīdī nedrīkstu aiziet. Tāpēc, ka tas, ko es nofotografēšu, paliks un to redzēs ne tikai tie pieci, bet varbūt simti un tūkstoši, lai arī tikai fotogrāfijā. Tās būs svarīgas bildes. Man jāapzinās, ka tās ir svarīgas bildes, un reizēm es apzināti stāvu viņiem priekšā.