Andris Nelsons un Leipcigas Gewandhaus orķestris Latvijā viesosies ar divām atšķirīgām programmām trijos koncertos Rīgā un Liepājā, muzicējot kopā ar mūsu pasaules operzvaigzni Kristīni Opolais (13. oktobrī Rīgā Latvijas Nacionālajā operā un 16. oktobrī Liepājā koncertzālē Lielais dzintars) un pasaulslaveno zviedru trompetistu Hokanu Hardenbergeru (14. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā). Nelsons Latvijā diriģēs pēc sešu gadu pārtraukuma, un visi trīs koncerti krāšņos Latvijas valsts simtgades programmu koncertciklā Dzimuši Latvijā, ko atbalsta Kultūras ministrija. (Koncertus Rīgā organizē Andreja Žagara Kultūras atbalsta un attīstības fonds, savukārt Liepājā – Inta Dāldera izveidotā koncertorganizācija Laba mūzika.)
Īpašās muzikalitātes, partitūru lasījuma dziļuma, interpretāciju drosmes, aizrautīgās pašatdeves, mākslinieciskās atraktivitātes un personības starojuma dēļ Andri Nelsonu ir iemīlējusi un augstu novērtējusi gan publika, gan kritiķi, gan orķestru mūziķi. Nu jau piekto sezonu (kopš 2014./2015. g.) viņš ir pasaulslavenā Bostonas simfoniskā orķestra muzikālais vadītājs, savukārt par Leipcigas Gewandhaus orķestra māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu kļuva šā gada ziemā. Diriģents regulāri sadarbojas arī ar Vīnes filharmoniķiem un citiem ievērojamajiem Eiropas un ASV orķestriem. Divus gadus pēc kārtas viņam piešķirta prestižā Grammy balva (nominācijā Labākais orķestra sniegums par Dmitrija Šostakoviča simfoniju interpretācijām ar Bostonas simfonisko orķestri mūzikas albumos, ko laidis klajā prestižais skaņu ierakstu nams Deutsche Grammophon). Savukārt dzimtenē, kuras simto jubileju 18. novembrī Andris Nelsons atzīmēs kopā ar savu 40. dzimšanas dienu, viņš ir atkārtoti sumināts ar Lielo mūzikas balvu un saņēmis arī visaugstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš arī titulēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekli.
Iepriekšējo reizi dzimtenē Andris Nelsons uzstājās 2012. gadā ar tolaik viņa vadīto Birmingemas simfonisko orķestri. Tagad Leipcigas Gewandhaus orķestris Andra Nelsona vadībā uz Rīgu ved divas atšķirīgas programmas. Koncertos kopā ar Kristīni Opolais Rīgā un Liepājā dzirdēsim ainas no Čaikovska operām Jevgeņijs Oņegins, Opričņiks un Pīķa dāma. Pirmoreiz Latvijā skanēs Andra Dzenīša jaundarbs Māra, kas komponēts pēc abu Nelsona vadīto orķestru kopīga pasūtījuma un būs jau piedzīvojis pasaules pirmatskaņojumu Leipcigā 4. oktobrī. Šajos koncertos skanēs arī Gustava Mālera monumentālā Pirmā simfonija Titāns.
Savukārt 14. oktobra koncertā Operā skanēs Gustava Mālera 5. simfonija un vācu XX gadsimta avangardista Bernda Aloiza Cimmermana trompetes koncerts Nobody Knows the Trouble I See. Solists būs Hokans Hardenbergers, kuru cildina kā pasaulē labāko trompetistu. Tieši viņš pamudinājis arī Andri Nelsonu atsākt spēlēt trompeti – Hardenbergera dāvinātais instruments diriģentam esot līdzi visos koncertceļojumos, un nav izslēgts, ka to varēs dzirdēt arī Latvijā.
Iespējams, banāls un apnicis jautājums, tomēr: ko mūzika un muzicēšana tev nozīmē? Vai dzīvē tev ir arī kas cits, tikpat svarīgs?
Mūzika man ir vissvarīgākā, jo tā paver durvis tik daudzām emocijām, izpratnei un domām, kas palīdz labāk saprast sevi un mūsu apkārtējo pasauli. Man tā ir vienīgā platforma, kurā es piedzīvoju pilnīgu pašizpausmes brīvību, vienlaicīgi godinot komponistu darba skaistumu un dziļumu – un to es daru dziļā pazemībā. Mūzika var būt ceļš uz labāku dzīvi gan individuāli, gan kopā ar citiem, un tāpēc man tā ir dzīves nepieciešamība.
Kur tu visvairāk sajūties kā mājās? Bostonā, Leipcigā vai dzimtajā Rīgā?
Interesanta parādība nomadu, klejotāju dzīvē ir zināma attālinātības sajūta, vienlaikus tomēr izjūtot piederību visur. Leipciga, Bostona un Rīga, protams, ir trīs ļoti nozīmīgas vietas manā dzīvē. Pateicoties abiem saviem amatiem – Lepicigas Gewandhaus orķestra kapelmeistara un Bostonas simfoniskā orķestra muzikālā direktora amatam –, es sajūtu ļoti īpašu saikni ar šīm divām pilsētām un vienmēr priecājos iepazīt tās arvien labāk. Man tajās ir pazīstamas vietas, uz kurām patīk doties, veikali, kuros man patīk iepirkties, un restorāni, kuros man patīk pusdienot. Tas lielā mērā rada māju sajūtu līdztekus priekam, kuru gūstu darbā, komunikācijā ar visiem mūziķiem un orķestru menedžmenta komandām. Rīga, protams, ir mana dzimtā pilsēta, kurā es uzaugu un kur sāku savu diriģenta ceļu. Es nevaru precīzi nosaukt vienu, sev visīpašāko vietu šajā pasaulē, taču tieši tas man savā ziņā patīk.
Uzskata, ka diriģenta meistarība nobriest lēnām kā vīns, taču tu jau 24 gadu vecumā biji Operas galvenais diriģents, un mūsdienu pasaulē manīti pat vēl jaunāki diriģenti. Šoruden tev apritēs 40. Kas mainījies tavā attieksmē un sajūtās?
Ir grūti spriest, vadoties tikai pēc vecuma. Protams, gadiem ejot, mēs iegūstam gudrību un pieredzi, bet tas nemazina jaunu cilvēku spēju dziļi izprast materiālu, ar kuru viņi strādā, ja vien viņiem piemīt dziļa darba ētikas izjūta, radošs gars, iedvesma un apņēmība. Es nevaru runāt par sevi, es tikai zinu, ka mana vēlme un kaislība diriģēt bija spēcīgāka par jebko citu dzīvē, un es esmu pateicīgs par visām iespējām un uzticēšanos, kas man tika dotas jau kopš agras bērnības.
Tagad, kad esmu vecāks, mani uzskati un interpretācijas ceļi mainās un attīstās.
Tā, manuprāt, ir dabiska pārmaiņa, nonākot citā dzīves stadijā. Un atkal – tas ne vienmēr mazina iepriekš padarītā darba vērtību, taču zināmā mērā man ir pārliecība, ka ar gadiem mans redzesloks varbūt ir bagātinājies un gājis vairāk dziļumā. Tomēr, no otras puses, es jūtu, ka manī vairs nav tādas plaši atvērtas pieejas, ar kādu es daudz ko mēdzu uzlūkot. Tā ir plaša tēma.
Kāpēc izvēlējies vadīt divus orķestrus divās dažādās pasaulēs? Kādas ir tavas attiecības ar tiem, ar ko tie atšķiras, un kāds ir tavs ideālais orķestris?
Es patiešām jūtos priviliģēts būt par abu šo orķestru muzikālo vadītāju, un es uzskatu, ka tie viens otru lieliski papildina. Abiem šiem orķestriem ir savas, ļoti spēcīgas tradīcijas un īpašības. Mans diriģenta uzdevums nav padarīt abu orķestru skanējumu vienādu – patiesībā pasaulē nepastāv kas tāds kā "ideālais orķestris". Gluži pretēji, skaistuma pamatā ir orķestra izcilās individualitātes izcelšana un ikviena orķestra izkopto tradīciju turpinājums. Tāpēc, piemēram, Gustava Mālera 5. simfonijas atskaņojums Bostonā un Mālera 5. simfonijas atskaņojums Leipcigā nozīmē divus pilnīgi atšķirīgus ceļojumus mūzikā. Vienīgās pareizās interpretācijas nav. Ir plašs iespēju laukums, un tieši tas mani aizrauj visvairāk. Es esmu ļoti sajūsmināts par draudzību un sadarbību starp abiem orķestriem divos dažādos kontinentos. Mūsu mērķis ir to vēl vairāk stiprināt un attīstīt, apliecinot universālo, visaptverošo muzicēšanas kvalitāti.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 12. - 18.oktobra numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!
Elijah
Elijah > pattas
Elijah